Redzot no savu dzīvokļu ūdens krāniem tekam rūsganas krāsas šķidrumu, daudzi jelgavnieki meklē iespēju lietot vismaz izskata ziņā skaidrāku ūdentiņu.
Redzot no savu dzīvokļu ūdens krāniem tekam rūsganas krāsas šķidrumu, daudzi jelgavnieki meklē iespēju lietot vismaz izskata ziņā skaidrāku ūdentiņu.
Arī mēs devāmies uz Cenu pagasta Brankām, tur ūdeni uzturam ņem cilvēki, kuriem nav pa kabatai un arī pa prātam pirkt veikalos to, kas nāk no mūsu pašu zemes dzīlēm. Izrādījās, ka ne visai estētiskā ūdens iegūšanas vieta vilina ne tikai pilsētniekus, bet arī vietējos iedzīvotājus, kas ar dažādām plastmasas pudelēm, bunduļiem, kannām un vēl nezin kādiem trumuļiem brauc satecināt ūdeni kādam laikam uz priekšu, ne mirkli nešauboties par «ūdensvada» satura kvalitāti.
Pie karjera, kura krastā ļodzīga laipiņa ved pie dažus desmitus centimetru virs ūdens redzamās aprūsējušās caurules. No tās ūdens tek dienu, tek nakti. Kāds Branku iedzīvotājs ņēmās pastāstīt ūdens «avota» stāstu.
Izrādās, ka tajā vietā kādreiz bijusi māja un, kā jau pienākas, pie mājas – aka. Meklējot akas vietu, rīkstnieks toreiz uzgājis iespaidīgu āderes dzīslu… Laika zobs darījis savu darbu. No mājas un no dziļurbuma akas pāri palikusi tikai viena rene, pa kuru nu plūst visu tik iecienītais Branku ūdens. Zinātāji stāstot, ka to pagrabā bez vārīšanas var uzglabāt trīs mēnešus – garša un kvalitāte nemainās. Agrākos laikos šī vieta visiem bija labi pieejama. Taču zeme un karjers tagad ir privātīpašums, un ar kannām, pudelēm un trumuļiem «bruņotajiem» atbraucējiem kļūst aizvien grūtāk piekļūt caurulei, no kuras plūst ūdens. «Vīri dažādos veidos ir meistarojuši pieeju šai vietai, jo ūdens ir tik gards, ka gribas to dzert vēl un vēl. Agrāk akai tika piedēvēts gandrīz vai svētavota statuss, taču tās ir aplamības – šī ir vienkārši veiksmīgi atrasta dziļurbuma akas vieta, kas ļauj atdzerties pēc skaidrā ūdens izslāpušiem pilsētniekiem.» Tāds ir šīs akas stāsts, ko pastāstīja pie ūdens sastaptais vīrs.
