Vasara. Jūlijs. Atvaļinājums. Tūlīt lēks saule. Putni pirmsausmas krēslā trokšņo kā negudri. Kaut kur pāri ezera līcim bērzā svilpo vālodze.
Vasara. Jūlijs. Atvaļinājums. Tūlīt lēks saule. Putni pirmsausmas krēslā trokšņo kā negudri. Kaut kur pāri ezera līcim bērzā svilpo vālodze. Pat caur telts plāno audumu redzams, ka diena būs saulaina. Ar draugu Ēriku vakar kājām bijām nākuši no Ventspils šosejas, gar jahtklubu, tad vēl kādus pāris kilometrus pa ļoti skaistu meža ceļu. Telti uzcēlām pie Usmas ezera nelielā pussaliņā.
Pārvarējuši agrā nomoda slinkumu, rāpāmies laukā – braucām taču makšķerēt. Sliekas iepriekšējā dienā bijām sarakuši Ērika dārza komposta kaudzē – Usmas krastā tās dabūt ir sarežģīti. Tā jau nav, ka nevar atrast, bet tās dažas, ko atrod, negaršo ezera zivīm.
Kā jau «svētdienas» makšķerniekiem, zvejas rīki nekādi izcilie nebija – piecmetrīgās teleskopiskās makšķeres pirktas par padsmit latiem veikalā, spole gan man bija laba – «Balzer» ar četriem gultņiem –, 0,25 milimetru pamataukla «Cormoran», pieci dažāda izmēra āķi «Eagle».
Līdz pusdienām, pareizāk sakot, kamēr laivā varēja paciest jūlija saules tropisko svelmi, makšķerējām brekšus pie krasta niedru sākuma zonas. Ķērās vidēji labi – katram bija pa pieciem sešiem astoņsimtgramniekiem, bet viens vilka uz pusotru kilogramu. Nospriedām, ka pietiek mocīt pašiem sevi un airējāmies krastā.
Pēc sātīgām pusdienām un vēl sātīgākas diendusas koku paēnā ap puspieciem bijām gatavi meklēt vakarpuses laimi ezera ūdeņos. Vai nu vainīgs bija miegs acīs, vai varbūt vēl karstā saule, nekur tālu no nometnes irties negribējās. Gar piekrastes niedrēm apmetuši loku, ieraudzījām nelielu saules apspīdētu baltu smilšu sērīti un izbrīnā apstājāmies. Ūdens virsma mutuļoja. Nesapratām, kas tur notiek, līdz Ērikam ienāca prātā, ka šajā vietā ir diezgan sekls un acīmredzot saulē sildīties sapeldējuši zivju mazuļi. Bet tos vakariņās notiesāt sagribējuši asari. Ilgi nedomādami, sakārtojām makšķeres, uzspraudām sliekas un iemetām pašā darbības biežņā. Tā kā dziļums nevarēja būt lielāks par metru, arī pludiņus noregulējām apmēram uz piecdesmit centimetriem.
To, kas notika tālāk, nekā citādi kā vien par asaru ārprātu nosaukt nevarēja. Pusstundu to vien darījām kā iemetām un tūlīt vilkām laukā vienu asari pēc otra. Pēc pirmajiem desmit mazākus par sprīdi metām atpakaļ ūdenī. Sākuma cītīgi spraudām uz āķa sliekas, bet pēc kāda laika es cīņas azartā kļūdījos un iemetu pliku āķi. Kad to atcerējos un gribēju vilkt ārā, pliko āķi bija norijusi kārtējā zivs. Turklāt nevis kāds «sprīžinieks», bet 735 gramus smags makans. Acīmredzot medību azartā aizrāvušies, asari metās virsū visam, kas tikai nedaudz uzspīd un kustas. Tajā neaizmirstamajā pusstundā noķērām 74 asarus un nevienu mazāku par 15 līdz 17 centimetriem. Nosprieduši, ka vakaram emociju un vakariņām zivju pietiek, īrāmies krastā.
Vēlos vien piebilst: makšķernieku kalendārs rāda, ka šīs nedēļas nogalē no piektdienas līdz svētdienai jābūt lieliskai «copei».
