Šoreiz ceļojoša iztāde piestājusi Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā. Nacionālajā bibliotēkā sagatavotā ekspozīcija «Un visi nāks pie manis» veidota sadarbībā ar Nacionālo teātri un Teātra muzeju un veltīta rakstnieka Harija Gulbja 75 gadu jubilejai.
Šoreiz ceļojoša iztāde piestājusi Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā. Nacionālajā bibliotēkā sagatavotā ekspozīcija «Un visi nāks pie manis» veidota sadarbībā ar Nacionālo teātri un Teātra muzeju un veltīta rakstnieka Harija Gulbja 75 gadu jubilejai.
«Gadās, ka jautā, kas mani pamudinājis pievērsties literatūrai. Reiz kādā sarīkojumā atbildēju – slinkums. Negribēju palikt zemnieku kārtā un visu mūžu smagi strādāt, kļuvu par skolotāju. Viegli nebija arī skolotājam – kļuvu par rakstnieku, jo rakstniekam nav jāstrādā. Viņš var sēdēt pie galda, fantazēt un par to saņemt naudu,» ar smaidu jubilejas reizē atzina H.Gulbis. Šīs «slinkuma dziņas» pirmā publiskā izpausme bija kāds 1944. gadā presē nodrukāts dzejolis. Pirmo stāstu tolaik jau trīsdesmit vienu gadu vecais autors publicētu žurnālā «Zvaigzne» ieraudzīja 1957. gadā.
No otras tolaik sāktās aizraušanās – dramaturģijas – proza, viņaprāt, atšķiras kā «gatava manta» no pusfabrikāta, kas arī pēc uzrakstīšanas vēl «jācep un jāvāra» (jāiestudē). Taču pievēršanos lugu rakstīšanai H.Gulbis skaidro tieši ar režisoriska skatījuma īpatnībām, ko pirmoreiz sevī apjautis kādā kinoseansā un kuru (kā liecina jau apmēram pusgadsimtu senā šīs viņa daiļrades puses vēsture – no pirmās lugas «Vecīši» izrādes Ventspils tautas teātri līdz jaunākajam «Vēverīšu» iestudējumam Nacionālajā teātrī) arvien uzskatījis par vienu no parocīgākajiem literārajiem ieročiem.
Sevi Harijs Gulbis sauc par «reālpsiholoģiskā romāna pēdējo mohikāni», kas ierosmi tekstam smeļas ikdienas dzīves norisēs un par uzdevumu uzskata būt sava laika hronistam.
Izstādē apskatāmi gan prozas, gan lugu izdevumi, H.Gulbja slavenākā romāna «Doņuleja» tulkojumi, attēli no izrādēm, rakstnieka un viņa tuvinieku fotogrāfijas.
