Lai kādi būtu Kārļa Ulmaņa vērtējumi, skaidrs, ka viņš Latvijas vēsturē iegājis neatgriezeniski. Īpaša loma viņam bijusi Lauksaimniecības universitātes vēsturē.
Lai kādi būtu Kārļa Ulmaņa vērtējumi, skaidrs, ka viņš Latvijas vēsturē iegājis neatgriezeniski. Īpaša loma viņam bijusi Lauksaimniecības universitātes vēsturē. Ar Kārļa Ulmaņa aktīvu līdzdalību 1936. gadā Ministru kabinets pieņēma lēmumu pārcelt Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti uz Jelgavu un uz tās bāzes dibināt jaunu augstskolu – Lauksaimniecības akadēmiju. Pēc tam viņš vairākkārt apmeklēja mūsu augstskolu un 1939. gada 28. oktobrī piedalījās tās iesvētīšanā.
Tagad Kārļa Ulmaņa vārdā nosaukta viena no prestižākajām un augstākajām stipendijām, ko LLU katru gadu piešķir četriem labākajiem, sabiedriski aktīvākajiem studentiem, kuru vecākiem pieder zemnieku saimniecības vai kuri vasarās tajās ir strādājuši. Jau sešus gadus es darbojos komisijā, kas izvērtē stipendijas kandidātu zinātniskos referātus par izcilo valstsvīru un tā laika vēsturisko situāciju. Patīkami, ka ar katru gadu pētījumu tematika kļūst arvien plašāka. Visādā ziņā jauniešu pieeja Kārlim Ulmanim ir kritiska – ne ceļ debesīs, ne arī nolīdzina līdz ar zemi. Dažkārt studenti pat uzņemas pētīt lietas, ko titulētie zinātnieki darīt atturas. Piemēram, pērngad Vita Bernāne referēja par ebreju minoritātes situāciju Latvijas latviskošanas apstākļos 20. – 30. gados. Bet Māris Šulcs bija pētījis K.Ulmaņa personības negāciju ietekmi uz Latvijas valsts attīstību.
K.Ulmanis kā ļoti pretrunīga personība tiek skatīts arī mūsdienu vēsturnieku pētījumos. Kaut arī strīdus momentu netrūkst, domāju, ka K.Ulmanis noteikti pelnījis pieminekli. Diemžēl tas netika atklāts viņa 125 gadu jubilejā, taču cerēsim, ka šī kavēšanās pārāk neieilgs.
Man kā vēsturniekam pats interesantākais Kārļa Ulmaņa biogrāfijā šķiet periods no 1917. līdz 1920. gadam. Tas bija laiks, kad Latvijā viss gāja krustām šķērsām. 1919. gadā vienā momentā mūsu zemē darbojās trīs neatkarīgas valdības: Andrievs Niedra ar vācu muižniekiem, Pēteris Stučka ar komunistiem un arī Kārļa Ulmaņa kabinets, kas pārstāvēja nacionālas valsts ideju, bet atradās neapskaužamā situācijā – uz kuģa Liepājas reidā. Arī latviešos nacionālās valsts ideja tikai ar grūtībām lauza sev ceļu. Kā raksta vēsturnieks Aleksandrs Grīns, pat Kurzemes turīgākie zemnieki tolaik vairāk simpatizēja Stučkam… Vajadzēja stipru garu, lai šajos apstākļos noticētu savai valstij un sparīgi darbotos tās labā. Kārlim Ulmanim un viņa domubiedriem tāds bija.
