Vakar plkst.15 Rīgā Daugavā tika dots starts Latvijā vēl neredzētām sacensībām, proti, diennakts airējumam.
Vakar plkst.15 Rīgā Daugavā tika dots starts Latvijā vēl neredzētām sacensībām, proti, diennakts airējumam. Divas jūras airu laivas (katrā divi airētāji) diennakti riņķos ap Zaķusalu, un uzvarēs tas, kas šodien līdz plkst.15 būs veicis garāku distanci. Viens no sacensību dalībniekiem ir jelgavnieks Jurijs Seļezņovs.
Atpūta ar piedzīvojumiem
Deviņdesmito gadu sākumā mani ar Juriju saveda kopā vēlēšanās pasmaiļot jūrā. Līdz ar «dzelzs priekškara» krišanu šis interesantais atpūtas veids Latvijā ienāca no skandināviem. Tikai zviedriem, somiem un arī igauņiem visa jūras piekraste ir nosēta salām un saliņām (šērām), kur, izkāpjot no smailītes, var pārlaist lielāku vēja pūtienu, izstaipīt nosēdēto dibenu un, atvainojos par vienkāršību, nokārtot «spiedīgās vajadzības», bet mums Latvijas piekrastē tādu atbalsta punktu nav. Iedomājieties – nedaudz vairāk par pusmetru plata, sešus metrus gara laiviņa, kompass, ar kuru noteikts kurss no Rojas uz Roņu salu, un jau pāris stundu kā cietzemi vairs neredz…. Visu laiku turpinās ritmiskas viļņu piespēles airim, laivas sāniem, kas, tuvojoties Rīgas līča centrālajai daļai, kļūst arvien iespaidīgākas. Noturies līdzsvarā, neizkrīti jūrā! Liekas, nevienas citas problēmas tajā brīdī pasaulē vairs nav. Protams, ir glābšanas veste un kaut kur apkārtējā fonā vajadzētu būt glābējkuģim. Taču tas ir visai nosacīti, jo arī vasarā, iekrītot ūdenī, var saglabāt ķermeņa siltumu kādu stundu. Turklāt smailīte atrodas ļoti zemu pie ūdens virsmas un sevišķi viļņos ir grūti pamanāma (tādēļ jūras smailītes izlūkdarbībā un diversijās izmanto arī Zviedrijas kara flote). Atrodoties jūrā tādā īpašā «ne dzīvs, ne miris» stāvoklī, ir ļoti svarīgi, ar ko tu esi kopā. Airējot blakus ar Juriju, vienmēr bijusi pārliecība, ka viņš nepievils un palīdzēs arī tad, kad palīdzība ir maz iespējama.
Beidzamajos gados gan vairāk neesmu viņam devies līdzi ne treniņos jūrā, ne arī uz sacensībām, taču kopējas ieceres šajā sakarā mums vēl ir.
Negaidīti vienatnē pāri Somu līcim
Trakākais Jurija līdzšinējais smaiļošanas piedzīvojums bijis pagājušajā vasarā igauņu sporta biedrības «Kalev» simtgadu jubilejai veltītajā jūras smailīšu vieninieku airējumā pāri Somu līcim. Igauņi diemžēl pieļāva bīstamas kļūdas sacensību organizēšanā. Toreiz sabojājās glābšanas kuteris, bet airējumam starts tomēr tika dots, un Jurijs septiņās stundās vienatnē, neredzot citus sacensību dalībniekus un arī glābējus, šķērsoja Somu līci un kā pirmā sacensību posma uzvarētājs nonāca līdz Naiserī salai (56 km no starta vietas Somijā un 12 km no Igaunijas krasta). Pirmā vieta un tūkstoš eiro prēmija toreiz tika kādam jaunākam igauņu puisim, kas izrādījās pārāks otrajā 20 km garajā sacensību posmā no Naiserī līdz Tallinai. Viļņi tolaik bijuši tādi, ka gandrīz visiem, kas atradās glābšanas kuterī (kas pēc kāda laika tomēr mēģināja sekot airētājiem), uznākusi jūras slimība. Kuterī atradās arī Jurija sieva Karolina, kas toreiz izmantojusi iespēju pavizināties vīram līdzi un kas ikdienā strādā mūsu rajona slimnīcā par feldšeri. Viņai gan par jūras smaiļošanu, tad radies pārāk ekstrēms iespaids.
Teorētiski iespējamais sapnis
Jurijam kā jūras smaiļotājam ir kāds nepiepildīts sapnis. Viņš gribētu nobraukt gabalu no dzimtās Ventspils līdz Gotlandei. Tie ir 160 kilometri, kas daudziem trimdas latviešiem ir zināms ceļš, ar zvejnieku motorlaivām emigrējot no okupētās dzimtenes. Smailītes vieniniekā šo distanci vienā paņēmienā (bez atpūtas uz kāda bāzes kuģa) veikt ir ginesa rekorda cienīgi. Jau 1991. gadā īstenotais 80 kilometru airējums no Tallinas līdz Helsinkiem, kas ilga 14 stundu un ko no jelgavniekiem veica arī airēšanas treneri Ruta Šauberga un Sergejs Bobkovs, bija tuvu cilvēka iespēju augstākajām robežām. Taču smailītes divniekā, kuram gan ātrums, gan stabilitāte ir lielāka, Gotlandes krastu sasniegšana varētu būt pa spēkam, uzskata Jurijs. Tādēļ arī Jurijs ar pārinieku Staņislavu nolēma piedalīties diennakts airējumā, kas ir kā solis iecerētā Gotlandes airējuma virzienā.
Ja gribat, piezvaniet
Diennakts airējumam tātad pieteiktas ir tikai divas laivas. Otrajā divniekā brauks labi pazīstamais airētājs Ēriks Meijers, un viņa pārinieks būs Valērijs Hruščovs. Saprotams, ka šāds airējums nav reāls šaurajās un ātrajās sporta smailītēs, tāpēc vajadzīgas krietni platākās un stabilākās jūras laivas. Tajās ir iespējams pat nedaudz atlaisties guļus. Protams, to nevar darīt reizē abi laivas airētāji, un katrā ziņā šis airējums būs ļoti smags pārbaudījums.
«Esmu Somijā runājies ar kādu 35 vai 36 gadus vecu vīru, kas piedalījies diennakts airējumā, kādus tur šad un tad rīko. Saprotu, ka tā būs liela slodze krūšu muskuļiem, varbūt cietīs elkoņi. Zinu, ka somiem diennakts airējuma rekords pa ezeriem ir apmēram 200 kilometru,» piebilst Jurijs.
Viņš atļāva publicēt savu tālruņa numuru (9475724) un teica: «Jelgavā jau airētāju daudz. Ja kāds iedomājas naktī piezvanīt un uzmundrināt, lai to dara. Dažkārt cilvēkam vajag ļoti maz, lai saņemtu spēkus tālākai cīņai. Taču, lūdzu, neapvainojieties, ja neatbildu, tad droši vien runāt nav laika.»
***
Vizītkarte
Jurijs Seļezņovs
P.Stradiņa Universitātes doktorants, Jelgavas pilsētas un rajona slimnīcas ārsts;
precējies, sieva Karolina;
ar airēšanas sportu nodarbojas no 1979. gada;
Latvijas čempions kanoe stafetē 1984. gadā;
90. gados pievērsies jūras smaiļošanai un sacensībām senioru klasē;
1991. gadā piedalījies grupas airējumā smailīšu vieniniekos Tallina – Helsinki (80 km);
1993. gadā piedalījies Arktiskajā maratonā Sāmzemē (Zviedrijas un Somijas teritorijā), kur septiņās dienās veicis distanci 537 km garumā;
1996. gadā uzvara kanoe maratonā Veterānu pasaules kausa sacensībās Zviedrijā;
1999. gadā uzvara Eiropas senioru čempionātā kanoe maratonā Polijā;
2001. gadā divniekā ar Staņislavu Pokšānu piedalījās pasaules senioru maratonā Norvēģijā;
2001. gadā otrā vieta Igaunijas sporta biedrības «Kalev» simtgadu jubilejas airējumā pāri Somu jūras līcim.
