Augusta pēdējā piektdienā, beidzoties arheoloģisko izrakumu sezonai, žurnālisti tika iepazīstināti ar vasarā veikto izrakumu pirmajiem rezultātiem Jaunsvirlaukas Šauvās, bijušā Saeimas deputāta Joahima Zīgerista atgūtajā īpašumā.
Augusta pēdējā piektdienā, beidzoties arheoloģisko izrakumu sezonai, žurnālisti tika iepazīstināti ar vasarā veikto izrakumu pirmajiem rezultātiem Jaunsvirlaukas Šauvās, bijušā Saeimas deputāta Joahima Zīgerista atgūtajā īpašumā.
Ar atradumiem iepazīstināja izrakumu vadītājs Vēstures institūta pētnieks Guntis Zemītis un institūta Antropoloģijas laboratorijas vadītājs Guntis Gerhards, kas izrakumus veica tikai dažus simtus metru no vietas, kur 1993. un 1994. gadā darbojās arheoloģiskā ekspedīcija Jura Urtāna vadībā.
7. gadsimta apbedījumi
Zinātnieki domā, ka atraktā 31 kapavieta un uzietās 33 cilvēku mirstīgās atliekas ir neliela daļa no liela kapulauka, kas, domājams, bijis izveidots netālu no seno zemgaļu apmetnes. Izrakumu sektors atklāja apbedījumus, kas datējami ar 7. gadsimta beigām līdz 9. gadsimta sākumam. Kapulaukā atrastas senlietas, kas attiecas uz daudz agrākiem gadsimtiem, – akmens laikmeta krama nazis, kā arī ar bronzas laikmetu datējamā tā dēvētā švīkātā keramika. «Šie atradumi attiecas uz tā laikmeta iedzīvotāju apmetni. Iespējams, ka to laiku iedzīvotāju kapavietas bija vietā, kur tagad atrodas dzīvojamās mājas, jo, tās ceļot, ir atrasti apbedījumi akmens iežogā, kas raksturīgs tieši akmens laikmetam,» pastāstīja G.Zemītis.
Nosakot arheoloģisko atradumu vecumu, zinātnieki izmanto senlietu tipoloģisko metodi. Tas nozīmē, ka šīsvasaras atradumus salīdzina ar līdzīgiem iepriekšējos gados uzietajiem.
«Precīzāk apbedījumu vecumu varētu uzzināt, ja izmantotu radioaktīvā oglekļa metodi, ko parasti lieto izrakumos atrasto koka detaļu, ogļu un mirušo cilvēku kaulu vecuma noskaidrošanai. Atradumu vecumu mēs varētu noteikt ar precizitāti līdz 40 gadiem. Latvijā tādu veikt neļauj iekārtu trūkums, bet izmantot ārvalstu laboratoriju pakalpojumus liedz ierobežotie finansu līdzekļi. Viena parauga analīze izmaksā vismaz 500 dolāru, un, lai izmeklējumu rezultāti būtu korekti, jāveic vismaz piecu līdz septiņu kapavietu analīze ar šo metodi,» stāsta antropologs G.Gerhards.
Senie kapu aplaupītāji rakuši precīzi
No atrastajiem apbedījumiem aplaupīti gandrīz visi. Tas gan noticis jau pirms daudziem gadsimtiem. Domājams, ka tajos laikos kapavietas bijušas apzīmētas, kas gan nav saglabājies. Netieši uz to norāda fakts, ka laupītāji precīzi zinājuši kapu atrašanās vietas un mirušo izvietojumu, jo izpostīts vidukļa un krūšu rajons, kur atradušās līdzi guldītās vērtīgākās lietas. Aplaupīti nav tikai divi bērnu kapi. Iespējams, tāpēc, ka tie atradušies sāņus no pārējo kapu rindām.
«Parasti kapus aplaupa tad, kad cilvēki vairs neapjauš vai neapzinās, ka tur apglabāti viņu senči. Pēc 13. gs., kad Zemgale palika relatīvi tukša, ienāca iedzīvotāji no citiem novadiem,» skaidro G.Zemītis. «Apbedījumi bijuši diezgan sekli: bērnu kapi ap 40 centimetru, bet pieaugušo – aptuveni 60 centimetru dziļumā. Zinātnieki to skaidro ar faktu, ka tad nav bijušas lielas epidēmijas. No hronikām zināms, ka mēris Latvijas teritorijā pirmo reizi parādījās 1358. gadā. Vēlāk baznīca aizliedza tik seklus apbedījumus un tika noteikts kapa dziļums. No mūsu ēras 1. līdz 4. gadsimtam mirušos apbedīja uz zemes, līķi apberot ar zemes uzkalniņu. Mūsdienās nav iespējams atrast šādas apbedījumu vietas. Pāris gadsimtos pēc tam šāda apglabāšana evolucionēja līdz seklai apbedīšanai. Tika ievērota sieviešu un vīriešu apbedījumu orientācija. Vīrieši ierakti ar galvām uz austrumiem, bet sievietes – uz rietumiem. Tas novērojams pat mazu bērnu apbedījumos.»
Zemgalieši bijuši ražena auguma
«Acīmredzot tā bijusi vietējā ciema kopiena, kuras apbedījuma vietu mēs esam izpētījuši,» atzīmē G.Gerhards. «Pašlaik atrasti četru mazu bērnu, 16 vīriešu un 12 sieviešu atliekas. Vienā kapā kauli bija sajaukti, līdz ar to dzimumu nebija iespējams noteikt. Bērni miruši vecumā līdz pieciem gadiem. No vienas puses, tas ir pārsteidzoši, jo līdz šim tika uzskatīts, ka bērnu mirstība bijusi ļoti augsta – ap 30 līdz 40 procentu. Iespējams, ka visus bērnus nevarēja apglabāt, kā arī dzīves apstākļi nav bijuši tik slikti, kā bija pieņemts domāt. Netieši uz to norāda fakts, ka nav atrasti pusaudžu apbedījumi.»
Pašreiz nāves cēloni ir grūti noteikt, tam nepieciešami precīzāki laboratorijas pētījumi. Bērnu nāves iemesls tajos laikos galvenokārt bijuši nelabvēlīgi dzīves apstākļi. Lielākā mirstība novērojama no divu līdz četru gadu vecumam.
Apbedīto vīriešu vecums svārstās no 55 līdz 60 gadiem. Atrasti 25 līdz 30 gadus vecu sieviešu kauli. Tā laika apbedījumos tas parasti tiek saistīts ar mirstību pirmajās dzemdībās.
«Līdzšinējais antropoloģiskais materiāls balstīts gandrīz tikai uz Čunkānu – Dreņģeru kapulauku izpēti. Ar lepnumu varam secināt, ka mūsu Zemgales senči bijuši tiem laikiem ražena auguma – ap 176 centimetri. Mūsdienās šis garums ir tikai pāris centimetru lielāks,» stāsta G.Gerhards.
Ar ko rotājās mūsu senči
Atrastās senlietas liecina, ka vīriešiem kapā līdzi doti šķēpi un cirvji, bet bērna kapā uziets nazītis un cepurītes bronzas spirālveida rotājumi. Kapos atrastas arī ļoti senas formas pakavsaktas no tajos laikos reti izmantota materiāla dzelzs, jo parasti šādas saktas tika izgatavotas no bronzas. Tiek uzskatīts, ka vēlākajos gadsimtos izplatīto pakavsaktu izcelsme meklējama tieši Zemgalē. Četros vīriešu apbedījumos konstatētas lielās stopsaktas, izgatavotas no dzelzs un bronzas ar rotājumiem magoņu pogaļas veidā.
Senie zemgaļi tiek uzskatīti par daudzu rotaslietu formu aizsācējiem. Sieviešu apbedījumos pirmo reizi Latvijā parādās vainadziņš, kas vēlākajos gadsimtos kļūst par vienu no populārākajiem tautastērpu rotājumiem. Vēlāk tas no zemgaļu rotājumiem izzūd un daudz biežāk sastopams Latgalē. Jaunsvirlaukas kapulaukā atrastie 8. gadsimta vainadziņi ir ar bronzas un sudraba platējuma rotājumiem. Kā raksturīgi rotājumi gan vīriešiem, gan sievietēm uzieti īpaši skaisti bronzas spirālgredzeni.
Daži šīsvasaras atradumi datējami ar vēlāku laiku – kapulaukā konstatēta 12. gs. riņķsakta, masīvs 10. gs. šķēpa uzgalis, kas izrakts netālu esošā ābeļdārza teritorijā.
«Ziņas» jau informēja, ka kapos atrastās zemgaļu mirstīgās atliekas nonāks Vēstures institsūtā, bet senlietas pēc rūpīgas izpētes – Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
