Grūti iedomāties nelaimīgākus cilvēkus par vecākiem, kuru bērnam ir kāds iedzimts fizisks vai garīgs defekts.
Grūti iedomāties nelaimīgākus cilvēkus par vecākiem, kuru bērnam ir kāds iedzimts fizisks vai garīgs defekts.
Ja Viktors Jaksons patiešām uzskatāms par vienu no Latvijas veselības aprūpes reformas tēviem (bet šajā gadījumā paternitāti grūti apšaubīt), tad viņš sava gara bērna kroplumu, šķiet, ne tikai nepārdzīvo, bet turpina to plivināt kā karogu līdz ar pārgudri vīzdegunīgu smaidu. Lai gan visiem (ne tikai sabiedrībai un medicīnas darbiniekiem, bet pat valdības pārstāvjiem un likumdevējiem) beidzot ir bez brillēm redzama sešu gadu garumā nēsātās, tomēr tā arī neiznēsātās reformas debilitāte.
Bet ko nu vairs gausties. Plebeji var būt gandarīti, ka beidzot šī diagnoze ir noteikta, turklāt to izdarījis gan Ministru prezidents, gan parlaments, tātad šā konsilija spriedums nav pārsūdzams.
Tiesa, «profesori» ar dažādi krāsotajiem politiskajiem nimbiem gluži saprotamu iemeslu dēļ ap vājinieka gultu sastājušies viņiem visizdevīgākajā laikā, stundenim rādot «bez piecām minūtēm» Saeimas vēlēšanas. Tādēļ arī, ja ne gluži saprotama, tad tomēr izskaidrojama ir deputātu cīkstēšanās un matu skaldīšana, mēģinot visas bumbas piesiet vai nu vienīgi partijai «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK, vai vismaz visiem Labklājības ministrijas ierēdņiem.
Loģika gan mudina domāt, ka pie vainas ir arī visi pārējie politiskie «spēki», kas vairāku gadu garumā apbrīnojami saskaņoti demonstrējuši savu distrofiju attiecībā uz veselības aprūpes sakārtošanu. Kura partija lielākā, kura mazākā mērā, tas mūs, potenciālos pacientus, patiesībā nevar interesēt. Mums gribas, lai tomēr situācija tiktu mainīta neatkarīgi no politiskajiem vējiem, tas ir, esam pelnījuši, lai valsts strādātu cilvēku labā arī «de facto», ne tikai kādas apgrēkojušās partijas lozunga līmenī.
Šķiet arī, ka šoreiz kaķa lāsti beidzot sasnieguši debesis, jo beidzamajās dienās pats Ministru prezidents (kurš, kā visi labi atceramies, pats reiz bija veselības aprūpes kuģa stūrmanis) rībina pērkona bungas un met zibeņus pār Labklājības ministriju un ministru. Taču arī Jaksona kungs nav ar pliku roku ņemams: viņš iztiek ar savu kājminamo «dinamo mašīnu» un šķiež dzirksteles uz visām pusēm, turklāt saglabādams jau pieminēto smaidu. Tas ir, ministrs ar dažu mēnešu pieredzi savā pārliecībā jūtas tik stiprs, ka dažos principiālos jautājumos ir gatavs nepakļauties valdības vadītājam, kas pieprasa sagatavot un iesniegt valdībai vienota slimnīcu pārvaldes modeļa koncepciju. (Ne-)labklājības ministrs turklāt šo savu nostāju tiražē ar presei adresētu vēstījumu: «.. šobrīd nav pamata runāt par nepieciešamību sagatavot Ministru kabinetam konceptuālu jautājumu par vienotu slimnīcu pārvaldes modeli. Ņemot vērā paredzamās izmaiņas likumdošanā, esošais pārvaldes modelis ir tikai pārejas perioda risinājums. Labklājības ministrija (LM) izstrādās un iesniegs valdībā.. (minēto koncepciju – AJ) līdz 2002. gada 31. decembrim».
Tostarp politiskā karavāna iet tālāk: ceturtdien Saeima pieņēma patiešām prātīgu lēmumu turpmāk valsts garantētos veselības aprūpes pakalpojumus daudz vienmērīgāk finansēt no valsts pamatbudžeta, nevis kā līdz šim – no speciālā budžeta, ko veido «objektīvu iemeslu dēļ neregulārie» iedzīvotāju nodokļa daļas ieskaitījumi. Par to iestājas gan vairums parlamentāriešu, gan finansu ministrs. Skaļi it kā neiebilst arī labklājības ministrs, taču nosmīkņādams: tas varot izdoties tikai tad, ja, aprēķinot valsts budžetā «tēriņam» nepieciešamās summas, tiktu ievērotas Labklājības ministrijas reālās vajadzības. Nosakot valsts garantētā finansējuma apjomu, loģiski būtu zināt valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozu, taču LM joprojām (!!!) nav definējusi, kas tajā īsti ietilpst. Vai tādējādi Jaksons arī turpmāk cer nodrošināt, lai viņa (pagaidām) vadīto ministriju sauktu nevis LM, bet CM – Caura muca?
Kamēr politiskajos augstumos nebeidz stumdīties negaisa mākoņi, mazie ļautiņi vairs lāgā ij necer pār savām galvām nolīstam labklājības valgmi. Vismaz ne tik drīz: ir absurdi jauno koncepciju iedzīvināt jau no šā gada 1. oktobra (tas tāds kārtējs populistisks joks pirms vēlēšanām). Un, lai gan tā vien šķiet, ka mūsu valstī labklājības ministru vienīgā misija ir demisionēt, tomēr ir naivi sagaidīt, ka kārtējā labklājības ministra nomaiņa (vienalga, vai tagad, vai pēc vēlēšanām) pati no sevis atrisinās gadiem vērpušās (vērptās?) problēmas veselības aprūpē. Un tomēr situācija ir tāda, kā reiz teicis kāds puika: nu ir dibens pušu ar visām biksēm. Jāgādā gan citas bikses, gan dibens LM vadītāja krēslam.
