Mana skolotāja Andrea ir atvaļinājumā, un mēs dzīvojam laukos – 30 kilometru no Ķīles. Jau pirmajā dienā noliekam malā Andrea draugu atstātās sadzīves tehnikas aparātu instrukcijas un mašīnas atslēgas – mēs vēlamies vienkāršu, dabisku dzīvi.
Mana skolotāja Andrea ir atvaļinājumā, un mēs dzīvojam laukos – 30 kilometru no Ķīles. Jau pirmajā dienā noliekam malā Andrea draugu atstātās sadzīves tehnikas aparātu instrukcijas un mašīnas atslēgas – mēs vēlamies vienkāršu, dabisku dzīvi.
Aiz viesistabas stikla kārtējais lietainais rīts. Debesis ir vienmērīgi pelēkas, un vēja brāzmas sola noplucināt ne tikai lielo ziemeļu ķiršu galotnes, bet arī jebkuru gājēju. Mēs pēc rīta kafijas uzvelkam ūdensnecaurlaidīgās policistu bikses, lietus jakas un gumijas apavus – esam gatavas ceļam. Piemirkušais lauku ceļš pārvērties šķidru dubļu upē. Andrea pamana, ka mēģinu izlaipot, un atmet ar roku: «Esi mierīga, to visu var izmazgāt!» Noskatos, kā Lea «ieķepo» dubļos un sekoju – vecā vilcene zina atrast sausāko no slapjajiem pārvietošanās veidiem. Tikmēr Princis Antons, kā esam iesaukušas aristokrātisko dalmācieti, smilkstot mīņājas – viņš laikam nekad nekļūs par «Naturburch» jeb mežonīgu dabas bērnu, par kādu draugi dēvē manu skolotāju.
Pēc brīža nogriežamies no ceļa. Lauki un pļavas veido kārtīgus taisnstūrīšus, kas vietām apmaloti ar zemes vaļņiem un koku rindām. Blakus – kukurūzas laukā jau aizmetušās mazas vālītes. Pļavā, kā izkoptajā Šlēsvigas – Holšteinas apkārtnē parasts, ir vienīgi gara, mīksta zāle. Citkārt mēs tajā izstiepjamies un vāciski sarunājamies par dabu, Dievu, cilvēkiem un viņu attiecībām. Suņi tikmēr savā nodabā aušojas. Tagad vējš plucina mūs uz nebēdu, un sarunājoties kāpjam nolaidenā pakalnā. Kad esam augšā, stāvot paliek visi – gabalu tālāk uz svaigi mazgātās zāles fona stāv staltbriežu bars. Krāšņie ragi saslieti un aiz lietus sienas veido gandrīz nereālas aprises. Nezinu, cik ilgi klusējam, līdz Andrea pamana suņu skrējiena ilgās nospriegotās kājas un mierīgi saka: «Iesim atpakaļ!» Abi nožēlas pilni atskatās – atkal nekādu medību…
No pakalna augšas raugos uz niedrēm apjumtu māju tālumā, kas tik lieliski ierakstās ainavā. Uz ozolu, kas ceļmalā izstiepis savu zibens sasperto, vairs nezaļojošo zaru. Uz labības lauku, kuru, kā vēlāk izrādīsies, lietavas saguldījušas veldrē. Te ir tik daudz no Latvijas…
Pēcpusdienā gatavoju visu iemīļoto dārzeņu zupu un ķīseli, kuru Ķīlē daudzi raduši ēst no paciņām, kad virtuvē ienāk Andrea. Miers manī paguvis sabriest tik liels, ka aiz asarām spēju vien pateikt: «Es gribētu tā dzīvot!»
