Līdz ar pirmajām krītošajām lapām nāk rudens. Tas nozīmē, ka tuvojas smagu un izšķirošu sarunu cēliens ar Eiropas Savienību par Latvijai izdevīgākajiem iestāšanās nosacījumiem aliansē.
Līdz ar pirmajām krītošajām lapām nāk rudens. Tas nozīmē, ka tuvojas smagu un izšķirošu sarunu cēliens ar Eiropas Savienību (ES) par Latvijai izdevīgākajiem iestāšanās nosacījumiem aliansē.
Pašreizējā valdība par savu nopelnu uzskata to, ka sarunas novestas finiša taisnē, tas ir, radīti visi priekšnoteikumi punktu salikšanai uz «i». Ministru prezidents Andris Bērziņš uzsver, ka Latvijai izdevies pierādīt 22 pārejas periodu nepieciešamību visās sarunu sadaļās. Tagad kandidātvalstu vidū vienīgi Polijai tādu ir vairāk (25). Katrs pārejas periods faktiski nozīmē ļoti nopietnu cīņu par attiecīgas valsts nacionālajām interesēm. Pārejas periodi ir kompromisa risinājums, kas katrreiz ticis izcīnīts grūtās, sarežģītās diskusijās. Tagadējais Ministru kabinets uzskata, ka to darījis ļoti nopietni un ar lielu atbildību. Visvairāk pārejas periodu panākts sarunu vides sadaļā. Pārejas nosacījumi attiecas gan tieši uz ražošanas procesiem, gan uz dažādiem izmešiem un to attīrīšanu. Protams, visiem uzņēmējiem vēl būs jāveic liels darbs, lai «sakārtotos» atbilstoši ES normatīviem un prasībām. Nākamajā posmā – novembra pirmajās divās nedēļās – nu jau jaunajai valdībai paredzams izcīnīt smagas pārrunu divkaujas ar ES birokrātiju par diviem ļoti būtiskiem un sarežģītiem jautājumiem, kas lielā mērā ir savstarpēji saistīti, – par lauksaimniecību un ES budžetu. Šīm sarunām mūsu pusei jābūt ļoti labi sagatavotai ar pārliecinošiem argumentiem.
Sarunās par ES budžetu būs jāvienojas par to, cik lielai būt Latvijas līdzdalībai ES budžeta veidošanā pēc iestāšanās; būs jārunā arī par kompensācijas mehānismu, tas ir, par to, kā sabalansēt līdzekļus, ko saņemsim no strukturālajiem fondiem ar tiem līdzekļiem, kuri Latvijai būs jāiemaksā ES budžetā. Ir svarīgi nodrošināties pret tādu situāciju, kad savu naudu gan būsim samaksājuši, bet no ES vēl nebūsim saņēmuši to, kas pienāksies. Tas ir, jānodrošinās pret to, lai nerastos nekādi «melnie caurumi». Tātad šajā jautājumā paredzamas tiešām grūtas sarunas, par kurām vēl grūtākas būs – par lauksaimniecību. Šajā sadaļā mums vairākās būtiskās pozīcijās jāpanāk skaidrība un maksimāli izdevīgi nosacījumi. Pirmkārt, jāvienojas par tiešajiem maksājumiem, otrkārt, par subsīdijām, treškārt, par ražošanas kvotām pienam un cukuram, kā arī par graudaugu ražību – par to, kurus gadus ņemt par atskaites gadiem, lai noteiktu graudaugu vidējo ražību.
Līdzšinējā valdība centusies koordinēt viedokļus un attiecības ar pārējām Baltijas valstīm. Latvijas pozīcija ir šāda: nedrīkst piemērot tādus pašus principus, tādu pašu shēmu, ko ES piemēro sarunās ar Poliju, jo šajā valstī, tāpat kā Ungārijā, privātīpašums uz zemi pastāvēja arī sociālistiskās iekārtas laikā. Līdz ar to lauksaimniecība šajās ES kandidātvalstīs necieta tik lielas pārmaiņas kā Latvijā, mainoties īpašuma formai. Latvijā lauksaimniecības attīstība faktiski sākta pilnīgi no jauna. Tāpēc arī pašreizējais Ministru prezidents par ļoti svarīgu uzskata, lai novembra sākumā pie Latvijas valdības stūres būtu pietiekami kompetenti cilvēki, kas prastu sarunās pilnā apjomā aizstāvēt mūsu nacionālās intereses.
Pašreizējā posmā valdības pārstāvji uzskata, ka šajā procesā virzāmies samērā sekmīgi, tas ir, pamatoti var cerēt, ka Latvijai izdosies dabūt prasītās kvotas, lai nodrošinātu lauksaimniecībai ilgtermiņa attīstības iespējas. Esot reālas cerības optimizēt arī tiešo maksājumu izlīdzināšanas shēmu. Turklāt pašreizējās valdības vadītājs uzskata, ka mums izdosies panākt to, ka ES kā kompensāciju par zināmu nevienlīdzību tiešajos maksājumos sākumposmā, Latvijai iestājoties savienībā, uz otrā svaru kausa varētu likt īpašus nosacījumus ES strukturālo fondu apguvē. Piemēram, attiecībā uz SAPARD programmu. Andra Bērziņa valdība pauž gatavību saņemt tādus nosacījumus, lai šīs programmas ietvaros mūsu lauksaimnieki no ES fonda granta jeb dāvinājuma veidā saņemtu nevis 40, 50 vai 60 procentu kā tagad, bet gan proporcijā 80 pret 20.
Te gan jāpiebilst, ka pašreizējie SAPARD finansējuma nosacījumi vairāk tikai šķietami ir izdevīgi zemniekiem. Tas attiecas gan uz to, ka projektu iesniegšana ir ļoti birokratizēta, gan uz to, ka finansējums no ES fonda tiek reāli tikai pēc tam, kad zemnieks projektu īstenojis, tas ir, aizņēmies naudu bankā, maksādams tai procentus, iegādādamies strikti noteiktās valstīs (ES) ražotu (dažkārt subsidētu) dārgu tehniku, tādā veidā, pats būdams trūcīgs un parādos līdz kaklam, atbalstīdams ES attiecīgās valsts ekonomiku… Ja to visu ievēro, vēl rūpīgi jārēķina, vai premjera kārotā proporciju maiņa pašu un ES finansējumā varētu būt izdevīgāka vai, gluži otrādi, neizdevīgāka. Taču izklausās labi. Ja vien šīs cerības tiks arī konsekventi kaldinātas ar reāliem panākumiem sarunās Briselē, tad tām atliek vienīgi pievienoties. Jebkurā gadījumā gribas, lai šā gada vēlais rudens būtu bagāts ne tikai ar politiķu runām, sarunām un diskusijām, bet arī dotu dāsnu guvumu Latvijas lauksaimniecības nākotnei.
