Martas Birziņas saimniecība bija pavisam neliela – ar pāris tomātu siltumnīcām, puķu dobēm, sakņu dārzu pašu vajadzībām un kūtiņu, kur kazai vajadzēja sadzīvot ar tītaru ģimenīti.
Martas Birziņas saimniecība bija pavisam neliela – ar pāris tomātu siltumnīcām, puķu dobēm, sakņu dārzu pašu vajadzībām un kūtiņu, kur kazai vajadzēja sadzīvot ar tītaru ģimenīti. Tītaru ģimenes galvai Birziņi bija iedevuši tītaram cienīgu vārdu – Barons. Viņš savu vārdu nesa godam – grozījās pa sētsvidu, lielīdamies ar krāšņo spalvu rotu.
Baronam gan bija arī savi trūkumi. Marta vēl varēja pieciest viņa kašāšanos skaisti sastādītajās dobēs, bet, kad viņš ļurinādams sāka klupt virsū saimniecei, viņa arvien biežāk aizdomājās par tītara cepeti. Vienīgais, kas glāba iedomīgo putnu no krišanas saimnieku vēdera labā, bija viņa lepnā stāja un karaliskā izrādīšanās.
Otrdien Barons, kā vienmēr, grozījās pa sētsvidu, kad pie viņa pieskrēja jaunākā Birziņu atvase Jančuks. Barons sacēla visas savas spalvas un skaļi ļurinādams metās virsū labvēlīgi noskaņotajam puisēnam. Zēns, rokām satvēris galvu, notupās zemē un vienīgais, ko bailēs spēja izdvest, bija vājš palīgā sauciens.
Tikmēr Marta taisījās doties uz centru un, uzģērbusi jaunāko «štāti», pielaboja lūpu krāsu. Paņēmusi somu, viņa devās ārā un, ieraudzīdama baiso skatu, apstulba. Pagalmu bija pārņēmis putekļu mākonis, kur gāja pa gaisu spalvas un ik pa brīdim kāds klusi ievaidējās. Iedomīgais tītartēviņš bija ķēries klāt viņas dēlēnam! Tas nu bija pēdējais piliens saimnieces iecietības kausā. Viņa ieskrēja kautiņa vidū, paķēra spalvaino briesmoni aiz kakla un kārtīgi sapurināja. Barons dabūja trūkties ne pa jokam un, pēc lielās pārmācīšanas apdullis, aizklumburēja uz kūti. Māte samīļoja dēlēnu, kas lielajā kaujā bija ticis cauri ar skrambām un izbīli.
Nedaudz nomierinājusies un sakārtojusies, saimniece izgāja no mājas, lai visbeidzot ietu uz pilsētu. Sievietes intuīcija viņai lika ieiet kūtī un palūkot, ko dara Barons. Skats nebija jauks: Barons lēni dvesa pēdējo dzīvības elpu. Bija skaidrs – tītars dzīvotājs nebūs, var nobeigties kuru katru brīdi. Tā kā no sētas lepnuma varēja nošmorēt Martas ģimenei vairākas maltītes, viņai nekas cits neatlika, kā piebeigt nelaimīgo cietēju, lai tak nenomirst dabīgā nāvē, jo tad jau neviens Barona stilbu neēdīs.
Lai arī Marta laukos bija nodzīvojusi gandrīz desmit gadu, putnu viņa gan nebija kāvusi. Šoreiz, nepieciešamības spiesta, viņa lēni vilka septiņkilogramīgo Baronu uz sētas galu, kur atradās bluķis ar cirvi. Lai gan Marta bija sapucējusies gājienam uz pilsētu, viņa uzvēla apdullušo tītarveci uz bluķa un, acis piemiegdama, nocirta Baronam galvu.
Nākamajā dienā Martas virtuvē uz galda smaržīgi kūpēja Barona cepetis, kam ar kāru muti klāt ķērās visi, izņemot pašu saimnieci. Viņa nespēja aizmirst, ka savām rokām nogalējusi sētas lepnumu…
