Septembra sākumā ar oratoriju «Elija» noslēdzās 5. starptautiskais garīgās mūzikas festivāls, kura laikā Rīgas Domā un Lutera baznīcā, kā arī LU Lielajā aulā varēja noklausīties piecus koncertus.
Septembra sākumā ar oratoriju «Elija» noslēdzās 5. starptautiskais garīgās mūzikas festivāls, kura laikā Rīgas Domā un Lutera baznīcā, kā arī LU Lielajā aulā varēja noklausīties piecus koncertus. Tā kā visas šā festivāla veiksmes vienā rakstā aptvert nav iespējams, īss ieskats divos, manuprāt, visspilgtākajos koncertos.
Pasaulslavenā gruzīnu komponista Gijas Kančeli autorkoncertā Rīgas Domā bija iespējams noklausīties 23. psalmu no kompozīcijas «Exile» (Trimda) Ingas Kalnas izpildījumā. To varu atļauties nosaukt par vienu no dziļākajiem un izjustākajiem muzikālajiem pārdzīvojumiem šā gada laikā. Niansētā prasme likt saklausīt ne vien skaņu, bet arī klusumu, uzrunāja ne tikai paša komponista trimdinieka, bet arī klausītāju iekšējās vientulības izjūtu, lika apzināties mūžības klātesamību un būt kopā lūgšanā. Ingas Kalnas balss psalma dziedājumā varbūt tikai attāli un vietumis atgādināja operu lomas – tās dziļums un lēnīgums, kā arī izteiksmes niansētība norādīja uz dziedātājas spēju pārdzīvot līdzi autora izsmalcinātajam jūtīgumam, uzrunājot katra klausītāja sirdi. Flauta un daži stīgu instrumenti, dziedātājas balss, bet visvairāk skanošās klusuma pauzes psalma dziedājumā konfrontēja klausītājus ar viņu pašu grēcīgumu un psalma vārdiem atgādināja Dieva apsolījumu katram no mums.
Vientulība un aicinājums pabūt vienatnē varētu būt galvenā tēma koncerta klausītājiem domātajā pārsteigumā – Gijas Kančeli opusā «Vientulīgs» (Lonesome), kura atskaņojumā piedalījās Gidons Krēmers. Tieši viņa vijoles solo kopā ar orķestri klusuma pauzēs un skaņu brāzmās spēja klausītāju izvest ārpus ikdienišķās laika izpratnes, atklājot komponista Alfrēda Šnitkes pieminēto plūstošo laika izjūtu, kas raksturīga visiem līdz šim dzirdētajiem Gijas Kančeli darbiem.
Plūstošajā pārejā starp laiku un mūžību Gijas Kančeli darbos redzama arī pavisam konkrēta dzīvības un nāves robežas izpratne. «Gadiem ejot, aizvien biežāk jūtu nepieciešamību uzturēt sakarus ar sev tuviem cilvēkiem, kuru vairs nav dzīvo vidū. Kontakts ar viņiem nepārtrūkst, un dvēseliskās saites kļūst arvien ciešākas,» rekviēmu «Stiksa» raksturo komponists. Daniela Raiskina alta solo, valsts akadēmiskais koris «Latvija» un Latvijas nacionālais simfoniskais orķestris igauņu diriģenta Andresa Mustonena vadībā rekviēmā atgādina klausītājiem par garīgajām saitēm ar saviem tuviniekiem un liek apzināties savus zaudējumus. Laika un mūžības, kā arī savu vērtību apzināšanās šajā skaņdarbā ir ļoti sāpīga, īpaši klusuma pauzēs. Vienlaikus Gijas Kančeli laika izpratne ir ļoti dziedinoša, jo ļauj apzināties pārlaicīgā klātbūtni, tā nojaucot dzīvības un nāves robežu.
Kā otrs veiksmīgākais un publikas sajūsmas vainagotais koncerts jāmin Fēliksa Mendelzona – Bartoldi oratorija «Elija» garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncertā LU Lielajā aulā. Šis klasiskās formās ieturētais vācu romantisma meistardarbs tika atskaņots oriģinālvalodā vācu diriģenta Volfganga Šēfera vadībā. Valsts akadēmiskais koris «Latvija», Latvijas nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar solistiem Egīlu Siliņu, Kristīni Gailīti, Antru Bigaču un Viesturu Jansonu radīja dziļi saviļņojošu un gaišu iespaidu. Oratorijas teksts un mūzika ļāva būt kopā ar Israēla tautu tās pārkāpumos un bezdievībā, izjust Dieva sodu un apsolījumu, kas ar pravieša Elijas (Egīls Siliņš) palīdzību ir atklāts neticīgajiem, kā arī ļāva muzikāli līdzdzīvot Elijas debesīs uzņemšanai. Egila Siliņa dziedājums un paša oratorijas autora ticības spēks pārņēma un iedvesmoja klausītājus līdzīgi kā 19. gadsimta Anglijā, kad divu tūkstošu klausītāju lielā zāle oratorijas pirmatskaņojumā sastinga klusumā un aizgrābtībā. Oratorija un tās izpildījums sniedz cerību un prieku vēl ilgi pēc noklausīšanās, bet vienlaikus rosina dziļi pārdomāt savu ticības spēku, kā arī bībeliskās vērtības. Tieši šā iemesla dēļ var vilkt paralēles starp Gijas Kančeli un Fēliksa Mendelzona – Bartoldi koncerta radīto iespaidu, kas aiz dziļas apgarotības un sajūsmas klausītājus atstāja arī pārdomās par sevi un esamību šajā laikā un mūžībā.
