Latvija ir maza, bet tās zeme ir auglīga, kaut arī ar latvāņiem un «kokvilnu» piesārņota. Ārzemnieki to lēti pērk tāpat kā mūsu darbu.
Latvija ir maza, bet tās zeme ir auglīga, kaut arī ar latvāņiem un «kokvilnu» piesārņota. Ārzemnieki to lēti pērk tāpat kā mūsu darbu. Bet kā ir citur pasaulē? Japāņiem nekādi neizdodas iegūt no krieviem mazās Kuriļu saliņas. Lai tik kāds mēģina iekarot gabaliņu tuksneša smilšu Sahārā – līs asinis! Šodien gan vairs nav pieņemts zemes iekarot ar ieročiem, bet gan ar naudu.
Kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ atbrīvojamies no savas svētās ar asinīm slacītās zemes, kaut arī Briseles kungi to nemaz no mums neprasa. Pat Krievijā ir pieņemts likums zemi ārzemniekiem nepārdot. Arī Austrumeiropas kandidātvalstis pretojas zemes iztirgošanai. Gribu atgādināt dažas rindiņas no Viļa Plūdoņa dzejoļa: «Šī zeme ir mūsu,/ Šīs pilsētas mūsu/ To nedos vairs sveš’niekiem/ Ne zemgals, ne latgals,/ Nedz sēlis, ne kūrs.» Mūsu ievēlētie ļoti cenšas, lai ieaudzinātu jauniešos patriotismu, to mēģina panākt pat ar obligātu karoga izkāršanu pie skolām. Žēl, ka viņiem pašiem patriotisma pietrūkst.
