Šodien vārdadienā mīļus sveicienus sūtām visām Sanitām, Sanijām, Santām un Sandām!
Šodien vārdadienā mīļus sveicienus sūtām visām Sanitām, Sanijām, Santām un Sandām!
Tēvs Sanitu Masāni gribējis saukt par Elīnu. Tad uzzinājis, ka slimnīcā blakus palātā kādai sievietei piedzimusi meitiņa, kuru māmiņa nosaukusi par Sanitu. Nu arī viņas vecāki nevarējuši atteikties no kārdinājuma savai tikko dzimušajai mazulītei dot tādu pašu vārdu. Skolas laikā mamma viņu saukusi mīļvārdiņā Dūda, bet apkārtējie bērni – par Sančo.
«Vārdadienas īpaši netiek svinētas, tomēr vienmēr jābūt gatavai, ka kāds negaidīts ciemiņš var ierasties. Parasti tie ir cilvēki, kurus vismazāk gaidi,» saka Sanita. Arī viņai pašai patīk pārsteigt kādu un pavisam negaidīti «uzkrist uz galvas».
Bērnībā gaviļniece bijusi jautra un skaļa, bet tagad viņai patīk klusums un miers, izņemot reizes, kad uznāk vēlme atgriezties bērnībā. To viņa dara ar saviem trim bērniem – Jogitu, Edgaru un Ingu. Gandrīz visa dzīve ir pavadīta Ziedkalnē, kur izskrieti visi stūrīši un taciņas, par ko ir īpaši mīļas atmiņas. Tikai pavisam nesen viņa kļuvusi par jelgavnieci. Tomēr sapnis par lauku māju, baseinu bērniem, skaistu dārzu ap to un saviem darbiem un priekiem vēl nav piepildījies.
Citos mums parasti patīk tas pats, kas patīk pašos. Tieši tāpat ir Sanitai, īpaši viņai patīk spēja justies brīvi, nepiespiesti un bez divkosības. Ļoti nepatīk viss negatīvais, sevišķi tas, ka liela daļa cilvēku tagad visu rauj un rauj tikai sev. Daudzos ir ļoti liela nemīlestība, un grūti atrast cilvēku, kam vari pilnīgi uzticēties.
