Pirms 56 gadiem tieši Ziemassvētkos kopdzīvi sāka Valentīna un Eduards Riekstiņi.
Pirms 56 gadiem tieši Ziemassvētkos kopdzīvi sāka Valentīna un Eduards Riekstiņi.
Valentīna un Eduards viens otru ieraudzīja Rēzeknē. Tur Eduards bija nosūtīts strādāt par apriņķa zirgkopības zootehniķi zemes nodaļā. Viņa darba kolektīvā bija apmēram 20 vīru, bet tikai Eduards un vēl viens puisis nebija precējušies. Skati jau tika mesti uz daudzām brīvām meitenēm, taču neviena nešķita tā īstā. 1941. gadā pirms Lieldienām strādāt atnāca jauna agronome Valentīna. Abi neprecējušies draugi ņēmās pētīt, kāda īsti viņa ir.
Brļniņķļgas balss ļpaņniece
Svētdienās Eduards ar draugu gāja uz baznīcu. 1941. gada Lieldienās viņi ieradās Katoļu baznīcā.
…Kā jau tādā vietā pienākas, dzied koris. Bet pēkšņi… kopējā korī ievijas brīnišķīga balss, tā dzied visiem tik pazīstamo «Ave Maria». Tā kā soliste stāv patālāk no Eduarda, viņš nevar īsti noteikt, kas tā ir. Blakussēdošais draugs čukst: «Šitai gan ir balss, šitā nu gan labi dzied.»
Pēc dievkalpojuma skatāmies, mūsu agronomīte iznāk no baznīcas. Izrādījās, tā ir tā lielā dziedātāja, stāsta Eduards.
Vēlāk Eduards gāja palīgā jaunajai agronomei, un pamazām laimīgā loze nokļuva viņa rokās.
Kamanās uz baznļcu
1941. gada Ziemassvētkos Valentīna un Eduards salaulājās. Tā bija īsta ziema ar mīnus 30 grādiem.
Valentīna labi atceras braucienu uz baznīcu. Tas bijis jau krēslas stundā, ap sešiem vakarā.
…Kamanas mīksti slīd, pie iemauktiem piestiprinātie zvaniņi visu ceļu skaisti šķind, debesis zilas, zilas, mākonīša neviena. Un zvaigznes! Debesjums kā piebērts ar tām! Šur tur atskan pa sprakšķim tur darbojas nebēdnis lausks.
Arī baznīcā bijis auksts aptuveni mīnus 18. It kā jau labāk būtu stāvēt mēteļos. Bet kā tad tādā brīdī stāvēt virsdrēbēs! Mācītājs Kramiņš salaulāja Eduardu, kas bija melnā uzvalkā, un Valentīnu baltā žoržeta kleitā, plīvurā, ar skaistu kallu pušķi.
Kāzas mums bija mazas, bilst Valentīna. Lūgti bija tikai deviņi cilvēki. Nebija jau tā, ka nevarējām atļauties varējām. Drīzāk tolaik nebija tādas satiksmes, lai viegli pie mums tiktu.
Melni no putekļiem
Latvijā sākās vācu laiks. Abiem jaulaulātajiem vajadzēja pārcelties uz Līvāniem Daugavpils apriņķi. Sākumā turp aizbrauca vīrs, sarunāja istabiņu, kurā dzīvot, un tad devās atpakaļ, lai atgrieztos ar sievu.
Tolaik pārcelties bija grūti. Sapaunojuši savas mantas, jaunie devās ceļā. Vispirms vajadzēja tikt līdz Krustpilij, kur pretī būt bija apsolījies Eduarda kolēģis, kas tālāk tos 25 km līdz Līvāniem aizvedīs ar pajūgu. Un tā viņi devās uz Rēzeknes staciju, sarunāja līdz Krustpilij aizbraukt ar preču vagonu, stāvot lokomotīves vadītāja telpā. Saiņi tika novietoti uz malkas, un ceļojums sākās. Lokomotīvi apkurināja ar malku un oglēm, un Eduards un Valentīna stāvēja pie krāsns, kur bija liels karstums. Kad vajadzēja krāsns muti uzpildīt, abi devās ārā un stāvēja uz malkas. Un tā, staigājot no karstuma aukstumā (tas bija janvārī), Eduards un Valentīna bija no putekļiem pilnīgi melni. Tādi viņi ieradās Krustpilī.
Lļdz piena un teļu mājai
Taču Līvānos nekāda palikšana neiznāca. Valentīnai nebija darba, vācieši par to nelika mierā. Vajadzēja pārcelties uz Siguldu. Tur piedzima viņu meita Ilze. Bet arī Siguldā nevarēja palikt. Vācieši sāka būvēt tiltu pār Gauju, un to māju iedzīvotājiem, kas dzīvoja turpat netālu, vajadzēja doties projām.
Eduards un Valentīna atbrauca uz Platones pagastu, no turienes vēlāk pārcēlās uz Jelgavu. Eduards strādāja par zootehniķi, Valentīna sākumā bija agronome, vēlāk darbojās pa māju. Pēdējā darbavieta bija Jelgavas zooveterinārajā apgādē par prečzini.
Daudz darba bija mājās. Pašiem bija savi lopiņi, jo bez tiem iztikt nevarēja. Astoņus gadus tika celta māja, kurā viņi dzīvo.
Riekstiņi paši smej, ka tā esot piena un teļu māja, jo no šiem diviem avotiem nāca nauda, par ko varēja mitekli uzcelt.
1954. gadā piedzima viņu otrais bērns Kaspars.
Ielļksmo dziesma un zirgi
Valentīnai prieku vienmēr sniegusi dziedāšana.
Dziedu jau no piecu gadu vecuma. Daru to visu mūžu. Esmu dziedājusi dažādos koros, pēdējais no tiem bija «Jundā», kur izdziedāti 15 mana mūža gadi. Tagad veselības dēļ vajadzēja aiziet, teic lielā dziedātāja.
Savukārt Eduardu priecējuši zirgi. Tie ir viņa mūža lielā aizraušanās. Un vēl dārzs. Pavasarī galvenais lāpstu rokā un prom uz turieni. Tiek apkopts piemājas dārziņš, sevišķi jau dālijas. Valentīnai lielākās rūpes ir par «iekšmājas saimniecību».
Riekstiņu pārim prieku sagādā viņu bērni Ilze un Kaspars, vedekla Ināra un mazbērni Roberts, Anna un Jānis.
Daudzi jaunie nodzīvo kopā gadu vai divus un šķiras. Saka raksturu nesaderība. Arī mums raksturi ne vienmēr ir saskanējuši, bet tādēļ jau nav jāšķiras. Tas mums nekad nav ienācis prātā. Būtu tik veselība, vēl tikpat ilgi kopā dzīvotu, smej Valentīna.
