Čau! Vai kādreiz esi varējis pilnībā atbrīvoties no visām dzīves likstām, problēmām, sīkumiem un ļāvies fantāzijas lidojumam?
Čau!
Vai kādreiz esi varējis pilnībā atbrīvoties no visām dzīves likstām, problēmām, sīkumiem un ļāvies fantāzijas lidojumam? Citi to dara, rakstot dzeju, citi – klausoties vai radot mūziku, ir jaunieši, kas atbrīvotību atrod daudz skumjākā veidā, piemēram, lietojot narkotikas… Es savu veidu vēl nebiju atradusi līdz… Līdz brīdim, kad pārkāpu studentu teātra slieksni un noskatījos pirmo Jelgavas Studentu teātra (JST) improvizācijas maču. Tas mani aizrāva tikāl, ka pēc gada arī pati uzkāpu uz teātra skatuves doties iztēles lidojumā.
Kā tas ir? To kaut nedaudz mēģināšu pastāstīt arī tev…
Ja arī tev ir kāds stāsts, piedzīvojums vai lieta, ar ko vēlies dalīties, raksti: .
Zane
***
Tas sākās gandrīz pirms pusgadsimta… Bet kurš gan to var atcerēties! Tādēļ stāstīšu par šodienu.
Viss sākas vakaros, kad durvis vaļā ver kāds neliels Čakstes bulvāra namiņš, pār slieksni kāpj studentu teātra aktieri un tie, kas par tādiem grib kļūt.
Gan jaunieši, gan Jelgavas Studentu teātra (JST) režisore Astra Kacena rūpējas par teātra studentiski noslēpumaino auru. Ieejot teātrī, pārņem mazliet bohēmiski romantiska izjūta un ir skaidrs, ka esi ieradies vietā, kur māksla rodas uz skatuves.
Studentu teātrim ir arī savs labais gariņš Šnorks, kas sargā aktierus un ir kā mazais veiksmes simboliņš katram, kas ieiet teātrī.
Patiesība ir tur – uz skatuves
Tu jautāsi, kas padara šo teātri par tik studentisku un kas īsti slēpjas zem vārdiem «studentu teātris». Par vienu no prioritātēm teātrī tagad ir izvēlēts teātrsports, tā pamatā – improvizācija. Tā ir absolūta atbrīvošanās un «augstākā pilotāža», spēlējot kaut ko no nekā. Aktieri improvizē ainiņas un ar savu atbrīvotību savaldzina skatītājus. Ne viens vien studentu teātra aktieris atzīst, ka šī spontanitātes iespēja ir lieliska – neviens nezina, kas būs tālāk. Galvenais, to nezina arī pats aktieris.
JST aktieri stāsta, ka uz skatuves viss negatīvais ir aizslaucījies nost, ienākot teātrī, savas personīgās problēmas jāatstāj aiz durvīm. Tā ir kolosāla relaksēšanās. Pēc mēģinājuma vai turnīra aktieris jūtas iztukšots un ir gatavs uzņemt jaunu informāciju. Starp citu, tā ir arī ļoti laba izklaide: ja reizēm tās aptrūcies, to iespējams kompensēt ar mēģinājumiem vakaros, kur cilvēks ir patīkami aizņemts no sākuma līdz beigām. Nevienu brīdi neiznāk blenzt sienā un skaitīt minūtes. Uz skatuves tās aizskrien pašas.
Mēs strādājam skatītājiem
Teātrī notiekošo galvenokārt vērtē skatītāji. Tiek organizēti teātrsporta turnīri, uz kuriem no malas palūkoties var ikviens. Pirmā šīs sezonas improvizācijas izrāde plānota oktobra sākumā. Tieši skatītāji vērtē aktierus. Turnīra sākumā skatītājiem aktieri izdala rozes, ar kurām viņi var pagodināt tos skatuves māksliniekus, kas liekas īpaši atraktīvi. Teātrsportu vēro un vērtē arī tiesneši. Viņu lēmums izšķir, kura improvizatoru grupa ir labākā.
Pagājušogad JST cienītājiem bija iespēja noskatīties dramaturga Jāņa Jurkāna lugu «Amālija», kas ar panākumiem piedalījās latviešu dramaturģijas iestudējumu skatē.
Tas, ar kādu lugu šogad studentu teātris iepriecinās skatītājus, vēl ir noslēpumā tīts. Iespējams, ka skatītājiem būs iespēja vērot Šekspīra sonetus, bet varbūt kādu mūsdienu dramaturga darbu. Bet tikmēr reizi mēnesī skatītājiem tiek dota iespēja baudīt improvizācijas mākslu, skatoties teātrsportu.
Bez pienākumiem nevar iztikt…
Par īstenu studenta teātra aktieri kļūt nav nemaz tik vienkārši. Nevar atnākt uz teātri, pāris reižu ko padarīt un tikt studentu aktiera kārtā. Katram gribētājam ir jāiziet gadu garš pārbaudes un izturības posms, kurā viņš parāda, ka tiešām ir studentu aktiera kārtas cienīgs.
Teātrī ir savi pienākumi, kas jāpilda katram aktierim:
– būt jautrā prātā;
– uzturēt jautru gaisotni kolektīvā;
– akceptēt citu priekšlikumus;
– ja kas nepatīk, izteikties uzreiz;
– neatteikties palīdzēt;
– laikus ierasties uz mēģinājumu;
– rūpēties par teātra telpu stāvokli;
– atzīt kļūdas;
– sagādāt prieku skatītājiem u.c.
Protams, ja ir pienākumi, ir arī tiesības:
– piedalīties studentu teātra pasākumos par velti;
– individuāli izpausties radīšanas procesā un sadzīvē;
– saņemt objektīvu attieksmi no pārējiem cilvēkiem teātrī;
– ienākot teātra telpās, neuzklausīt kāda personīgās vai skolas problēmas, kas neattiecas uz teātri;
– paust savu viedokli par jebko;
– gan turnīrā, gan mēģinājumā atdot sevi visu u.c.
Viss plūst un attīstās
Studentu teātrī spēlēt gribošo netrūkst. Arī šogad uz jauno aktieru uzņemšanu ieradās gandrīz divi desmiti jauno studentu, kas uz skatuves rādīja, ko prot. Pēc lielas šķēpu laušanas tika atlasīti desmit jaunieši, kas veselu gadu divas reizes nedēļā dosies uz Čakstes bulvāri, lai pēc tam tiktu iesvētīti un uzņemti Jelgavas studentu aktieru kārtā.
Savukārt iesvētības izturējušie turpina studentu aktiera gaitas, ļaujoties improvizācijas lidojumam un apgūstot dramaturģijas darbus.
Nav jau tā, ka viss notiek tikai romantiskajā teātra ēkā. Studentu teātris iepriecina skatītājus universitātes pasākumos, teātra festivālos un citos pasākumos kā Latvijā, arī ārzemēs.
Teātris ir vieta, kas saista
Gita Garlo ar studentiski teatrālām lietām nodarbojas gadu un par savām gaitām teātrī pastāstīja arī «Ziņām».
«Jau pamatskolas laikā mazliet spēlēju teātri – dažādas ludziņas un uzvedumus. Godīgi sakot, tas nepavisam nebija tas, ko daru pašlaik. Tagad tā nav tikai ieiešana tēlā, bet arī fantazēšana, improvizēšana un atbrīvošanās vienlaicīgi. Šeit ir jāmāk ieiet tēlā momentā un spontāni. Improvizējot neviens neko neiestudē – šis darbs notiek uz skatuves. Tas ir mirklis…
Uz teātri atnācu, jo gribēju lietderīgi pavadīt laiku, celt savu pašapziņu un iepazīties ar citiem, līdzīgi domājošajiem.
Tas bija un arī tagad ir jautri….
Ieejot teātrī, jāatbrīvojas no visām problēmām, kas ir ārpusē, un no tā, kas tevi sagaida, izejot no šīs telpas. Lai gan tas nav viegli, ar laiku to apgūst arvien dziļāk, un galu galā tas izdodas!
Teātrim ir sava aura, ko veido dažādas nianses. Piemēram, tad, kad sākām iestudēt Šekspīru, skanēja tam laikam raksturīgā mūzika, režisore bija izdekorējusi skatuvi ar gaismām un Šekspīra laikam atbilstošām dekorācijām… Ieejot telpā, tu sāc dzīvot Šekspīra laikmetā.
Improvizējot iemācījos uziet uz skatuves, runāt ar cilvēkiem un nu jūtos daudz brīvāka nekā pirms gada.
Grūti ir iziet no teātra telpas, īpaši, ja tur vairs neatgriežas kā aktieris, bet tikai kā skatītājs, jo šī vieta un cilvēki, ar kuriem es tur esmu kopā, iekšēji saista…»
