Izstiepties paēnā un ar rudens puķu ziedlapiņām kā jaunai meitai zīlēt, mīl vai nemīl, tas ir, uzņems vai neuzņems, piedāvās vai nepiedāvās, sapņot par to, kādas dāvanas dabūšu.
Izstiepties paēnā un ar rudens puķu ziedlapiņām kā jaunai meitai zīlēt, mīl vai nemīl, tas ir, uzņems vai neuzņems, piedāvās vai nepiedāvās, sapņot par to, kādas dāvanas dabūšu. Nav vēlēšanās domāt, kā būs, ja neuzņems, ja nepiedāvās. Runa ir par to, kas pirmsvēlēšanu kaislībās ir teju vai visu latviešu, latvijiešu, domājošo un citādi domājošo prātos – Eiropas Savienība un NATO. Kādi tad mēs esam nonākuši tiešām vēsturiskas izvēles priekšā. Un šī izvēle ir jāizdara pašiem ar pilnu atbildību, jo tas ietekmēs pašus, bērnus, mazbērnus, mūsu nākotni, tautu un valsti.
Atcerieties laiku pirms vairāk nekā desmit gadiem! Vismaz divām trešdaļām tas saistās ar rožainu skatu gan uz ES, gan uz NATO, to lomu pasaulē un Latvijas liktenī. Laiks pagājis, un rožainais skats uz šīm abām organizācijām kļuvis daudz reālistiskāks un konkrētāks.
ES kā ņaudētāji ar gadsimtus sistas un vārdzinātas tautiņas tēlu neesam vajadzīgi. NATO mēs ar saviem zaldātiem, kas apdzērušies iečurā aizmigušam cīņu biedram ģīmī, – arī ne. Kas paliek? Ir variants turpināt liet žēlabu asaras cerībā, ka kāds vēl tās nebūs dzirdējis. Otrs variants – strādāt. Vienkārši atrotīt piedurknes un strādāt. Bet tas prasa piepūli un vēl vairāk – zināšanas, ko ražot, kā ražot un kā pārdot. Valstij ar savu pārvaldes struktūru tikai jānodrošina un jāveicina iespējas to darīt. Un tas jau ir daudz grūtāk – atkal sākt domāt un darīt pašam.
«Milžu cīņās» Jelgavā kāds kungs uzdeva jautājumu visiem cīnītājiem, kā viņi sekmēs vietējā sapropeļa nozīmi valsts tautsaimniecības attīstībā (vismaz ar tik globālu zemtekstu tika uzdots šis jautājums). Izrādījās, ka tas ir jautājums, kas jārisina vismaz Saeimas līmenī. Tātad likumdevējam jādomā, ko darīt ar Zemgales sapropeli. Pārsteidza, ka visi deputātu kandidāti kā viens mēģināja dot padomu, ko darīt ar šo dabas dāvanu. Gandrīz iznāca tā, ka būs vien jāpieņem jauns likums par sapropeli. Žēl, ka vairs neatlika laika uzklausīt iztaujājamo kungu viedokļus par reģiona attīstības redzējumu no Saeimas nama, par reģionālo reformu, «Via Baltica» un vēl daudziem jautājumiem, kas tieši vai netieši ietekmēs iedzīvotājus. Vairākums klātesošo nesaņēma arī atbildes uz jautājumu, kā partijas kungi ietekmēs vai neietekmēs procesus, mums stājoties divās globālās organizācijās – ES un NATO.
Esot Ziemeļatlantijas militārajā blokā, valsts drošība tikai uzlabotos. Savā priekšvēlēšanu aģitācijā to atzīst praktiski visas partijas un apvienības. Varbūt tas nav skaidrs kādai mazpartijai, kam austrumpuses kaimiņa baidu runas liekas pietiekami argumentētas. Naivi un neproduktīvi piesaukt 5. punktu, jo neviens jau neprasa un neprasīs mūsu tankiem doties uz karadarbības zonu. Tāpat tikai aukstā kara gadu saprašanā palikušais var iedomāties stratēģisko kodolieroču līnijas uz robežas ar Krieviju.
Attiecībā uz iestāšanos ES nereti pozīcijas partiju darbošanās veikusi lāča pakalpojumu Latvijas iedzīvotāju vēlmei teikt jāvārdu. Jāņem vērā, ka ir iespējams iedzīvotāju negatīvais balsojums kā protests pret valdošās politiskās elites piekopto dzīves stilu. Protams, vēl jāņem vērā iracionālās bailes no nezināmā, ko sola dalība ES. Runājot ar katru no dedzīgajiem iestāšanās noraidītājiem, ne ar ko konkrētāku par šo iracionālumu un totālu nezināšanu nav iznācis sastapties. Īpaši, ja to pastiprina informācija par Latvijas nostāju iestāšanās sarunās gan lauksaimniecībā, gan visai dīvainā tieksme būt ticīgākiem par pašu pāvestu jautājumos, kas saistīti ar pievienotās vērtības nodokļa ieviešanu daudzām preču grupām un pakalpojumiem.
Ar to tuvojamies izšķirīgajam lēmumam balsojumā par iestāšanos ES – ļausimies iracionālajam un neziņai vai darbosimies savā un bērnu nākotnes vārdā.
