Staņislavas Upmanes tēva mājas saucas «Muita» un atrodas Vītiņu robežpārejas punktā tieši vidū starp abām aizsargbarjerām – ne vairs īsti Latvijā un vēl ne gluži Lietuvā.
Staņislavas Upmanes tēva mājas saucas «Muita» un atrodas Vītiņu robežpārejas punktā tieši vidū starp abām aizsargbarjerām – ne vairs īsti Latvijā un vēl ne gluži Lietuvā.
Dzīvoju te kā mājas pārvaldniece, saka viņa pati. Nevēlos, lai šeit viss sabruktu, māja jau ir ļoti veca.
Staņislavas tēvs bijis latvietis, bet māte lietuviete. Padomju laikos visa ģimene dzīvojusi šeit.
Kad sāka robežu iezīmēt, neviens nepajautāja, kurā valstī Staņislava vēlas savas tēva mājas. Tagad 16 āru zemes viņai atrodas Latvijā, bet 60 hektāru Lietuvā , taču tos viņa tā arī nevar saņemt atpakaļ lietošanā.
Toties drošība Staņislavai tiek garantēta dubulti profesionāli robežsargi viņu sargā no abām pusēm. Robežsargi bieži nākot viņu apraudzīt, šo to aizņemties. Lietuvieši visbiežāk aizņemoties sāli, laikam jau tā Lietuvā esot dārgāka. Kad dārzā ir daudz ābolu un ogu, mājas saimniece neliedz robežsargiem našķēties.
Ar šausmām viņa atceras laiku, kad uz robežas stāvēja obligātajā karadienestā iesauktie. Nereti viņi sarīkojuši orģijas un alkohola iespaidā nav bijuši prognozējami.
Uz šo brīvās zonas māju aucenieki nav vilkuši elektrību neatmaksājoties. Lietuvieši bijuši atsaucīgāki par latviešiem. Upmanes kundzes dēli dārzā jau ir izcirtuši līniju, tagad tikai jāgaida, kad Akmenes elektriķi ievilks elektrību. Par to tad, protams, būs jāmaksā Lietuvas Republikā, braucot uz turieni ar divriteni, jo no autobusiem šeit jau gadiem ilgi nav ne ziņas, ne miņas.
Ja kādam jāpiezvana, mājas saimniece dodas pie robežsargiem, kas viņai nekad neatsaka.
Varētu jau šo māju pamest un doties uz Auci, bet tur man nebūtu pat šķūnīša, kur malku turēt, žēlojas Staņislava Upmane. Un kur tad lai paliek manas vistiņas, kaķi, suns un gotiņa bez lopiņiem taču es nomirtu badā.
