Sirsnīga un jautra ir televīzijas spēles «Gribi būt miljonārs?» reklāma.
Sirsnīga un jautra ir televīzijas spēles «Gribi būt miljonārs?» reklāma. Kad kolorītam ūsainim jautā, ko viņš darītu, ja laimētu miljonu, viņš sajūsmā, šķiet, pat pietupstam: «Neko nedarītu! Nu neko, neko vairs nedarītu!»
Kurš no mums negribētu kļūt tiešām bagāts? Nu kaut vai turīgs. Labi – vismaz pārticis. Ak, nu kaut vai, lai nebūtu mūžīgi jāknapinās…
Šāda vēlme, izrādās, ir piepildāma. Pat vairāk. Mēs Latvijā jau diezgan sen esam ne tikai pārtikuši, bet arī bagāti. Tiesa gan – pagaidām vienīgi ar izdomu.
Ja relativitātes teorijas pamatlicējs Einšteins šo teoriju piemērotu arī attiecībā uz sevi, viņš, skatīdamies spogulī, redzētu vai nu izspūrušu veci, vai moderni frizētu jaunekli. Viss atkarīgs no noskaņojuma vai atskaites punkta. No tā, kā uz attiecīgām lietām vai parādībām raugāmies, ar ko salīdzinām.
Salīdzināšanai vispakļāvīgākie ir skaitļi. Tie tikai šķietami (relatīvi!) ir bezkrāsaini un bezkaislīgi. Patiesībā tie var būt varavīkšņaini krāsaini, tie spēj apžilbināt un apburt. Un, kad kāda skaitļu virtene vai pat mazs nieka procenta kriksītis jūs padarījis aklu, vismaz iztēlē varat uzburt sev pašas tīkamākās ainas.
Lūk, prieka vēsts.
Otrdien pasaules ekonomiskajā forumā Zalcburgā publiskotais «Bank Austria/Creditanstalt Group» pētījums apliecina: Centrālā un Austrumeiropa pēc atbrīvošanās no komunistiskās iekārtas ir kļuvušas par visspēcīgākā ekonomiskā pieauguma reģionu pasaulē. Pēdējo piecu gadu laikā šis reģions ir attīstījies daudz straujāk nekā «jaunie tirgi» Āzijā un Latīņamerikā, teikts ziņojumā. Desmit pēc pieauguma vadošās valstis ir Latvija, Bulgārija, Meksika, Ungārija, Lietuva, Igaunija, Venecuēla, Čehija, Polija un Rumānija. Nākamajā gadā Centrālās un Austrumeiropas pieaugumam vajadzētu palielināties no 4 līdz 4,5 procentiem. Paredzams, ka Baltijas valstis atradīsies saraksta virsotnē ar 4,9 procentu ikgadējo pieaugumu. Ienākumu līmenis, kas atspoguļojas kā iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju, Centrālajā un Austrumeiropā kopš 1997. gada ir palielinājies par 29 procentiem. (Savukārt Rietumeiropā valda tikai «neliels» pieaugums…)
Īsi pirms tam mūsu ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis pacilāts atkārtoja premjera Andra Bērziņa pirms trim nedēļām pausto faktu, ka, salīdzinot ar attiecīgo laika posmu pērn, šā gada otrajā ceturksnī IKP Latvijā audzis par 4,9 procentiem, tas ir, IKP apjoms šajā laikā bijis 1,257 miljardi latu jeb 537 lati uz vienu Latvijas iedzīvotāju. Tas ļaujot cerēt, ka 2002. gadā kopumā varētu sasniegt 5 procentu IKP pieaugumu. Turklāt panākumus lielā mērā nodrošinājusi industrijas attīstība.
Tiesa, grupa Latvijas ekonomikas ekspertu sasniegto IKP pieaugumu vērtē kā zemu, skaidrojot to ar vājo ekonomisko situāciju valstī kopumā, kā arī ar zemo tirdzniecības bilanci, rēķinot uz vienu Latvijas iedzīvotāju. Kā norāda ekonomikas doktors konsultāciju firmas «Konsorts» prezidents Uldis Osis, Latvijas ekonomikas struktūra ir vājākā un vismazāk atvērtā importam un eksportam starp Baltijas valstīm, tādēļ itin loģisks ir fakts, ka arī IKP pieaugums Baltijas mērogā Latvijai ir zemākais (Lietuvā šajā pašā laikā IKP audzis par 6,9%, Igaunijā – par 6,5%).
Ahā, rodas nojausma, kāpēc termini «minimālā alga», «iztikas minimums», «patēriņa grozs», «vecuma pensija», «maznodrošināta persona», «bezpajumtnieks», «nabadzība» «neklapē kopā» ar cildināto iekšzemes kopprodukta pieaugumu! (Piemēram, iztikas minimums nepārtraukti aug, apsteidzot minimālās algas un pensiju palielināšanu, bet savukārt pastāvīgais, formāli aprēķinātais iekšzemes kopprodukta kāpums nesader ar sabiedrības nosacīto labklājību.)
Nojausmu vēl taustāmāku padara ekonomistu apvienības «2010» eksperts Roberts Remess, kas atklāti paskaidro, ka IKP pieaugums kā ekonomikas sistēmas indikators ir «stipri pārvērtēts». «Pēc IKP tiek izdarīti pārāk radikāli secinājumi par tautsaimniecības attīstību, piemēram, pērn Latvijai bija augstākais IKP pieaugums starp Baltijas valstīm, bet šogad – zemākais. Latvijas tautsaimniecības attīstību vajadzētu vērtēt pa nozarēm, nevis pēc IKP (izcēlums mans – A.J.), jo šis rādītājs ir ļoti makroekonomisks,» uzsver R.Remess. Ekonomisti arī norāda, ka lielu daļu no IKP pieauguma rādītājiem dod rūpniecība, kas Latvijā ir maz attīstīta.
Lūk, izrādās, var spēlēties ar ekonomikas indikatoriem, kas, kā izskatās, nemaz nav īsti indikatori, tas ir, – ar izpratni par valsts materiālo labklājību. Izrādās, ka esam bagāti… nabagi. Gribētos jau nu gan tikai tādu «nelielu» IKP pieaugumu kā Rietumos, būt nepievilcīgākiem, taču – turīgiem. Bet tad būtu jāspēlē pēc citiem noteikumiem. Līdz tam jābūt mierā ar to, ka mums ļauts bezgalīgi kāpināt tempus ceļā uz pārticību, kas brīžiem sāk atgādināt burkānu ēzeļa priekšā.
