Komentētāja Andreja Janava saruna ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Goda doktoru, zemnieku no ASV.
Komentētāja Andreja Janava saruna ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Goda doktoru, zemnieku no ASV
Lūdzu, dažos vārdos iepazīstiniet ar sevi tos lasītājus, kuriem jūsu aktivitātes ir svešākas!
Esmu no ASV, no Viskonsinas štata, kur dzīvoju jau 43. gadu. Tur man pieder ap 500 ha saimniecība, kuru tagad esmu nodevis dēlam. Bakalaura līmenī esmu beidzis trīs fakultātes Minesotas universitātē: lopkopībā (mana lielā mīlestība ir gaļas lopi), agronomijā un lauksaimniecības ekonomikā. Vēl esmu lietišķās ekonomikas maģistrs. Latvijas Lauksaimniecības universitāte man piešķīrusi Goda doktora grādu. Lai gan doktora eksāmens nokārtots arī Amerikā, taču disertācijai pietrūka naudas… Nepārtraukti esmu bijis lektors un konsultants. Savā privātajā konsultāciju firmā konsultēju saimniecības vadības un tehniskajos jautājumos. Mazāk esmu teorētiķis, pamatā praktiķis ar ļoti plašu pieredzi.
Latvijā kļuvāt pazīstams jau deviņdesmito gadu sākumā…
1990. gadā sāku sadarboties ar Zemkopības ministriju, Latvijas un Lietuvas ministrus ar visu anturāžu vadāju pa Ameriku. Laikam tāpēc tiku uzaicināts uz pirmo Latvijas agronomu kongresu. Latviju atstāju divas nedēļas pirms puča, bet mēnesi pēc tam ASV Ārlietu ministrija mani uzaicināja palīdzēt lauksaimniecībai visās trīs Baltijas valstīs. Turpmākos četrus gadus ar to arī nodarbojos – bez atalgojuma, vienīgi ASV valdība sedza uzturēšanās izdevumus. Latvija nekad neko man nav maksājusi un neesmu arī prasījis.
Cik regulāri apmeklējat Latviju?
Nu jau 12 gadu strādāju šeit. Atbraukdams trīs četras reizes gadā, uzturos Latvijā no divām nedēļām līdz diviem mēnešiem. Sieva uztraucas, ka pavadu vairāk laika šeit nekā mājās! Latvijā gandrīz nav tādu vietiņu, kur neesmu bijis. Vidi, saimnieku problēmas pārzinu varbūt pat labāk nekā daudzi Latvijas politiķi. Sadarbojos arī ar LLU. Būdams Amerikas latviešu lauksaimniecības lietu referents, pārlūkoju dažādas mācību programmas, cik spēju, palīdzu… Jau 1991. gadā ievēroju, ka Latvijā būtu ārkārtīgi vērtīgi audzēt agrīno kukurūzu. Biju viens no šīs kultūras agrīno šķirņu izveides un attīstīšanas pionieriem. Viss ģenētiskais darbs notika netālu no manām mājām Viskonsinā. Tāpēc, iespējams, mani daudzi pazīst kā ieinteresētu šīs kultūras propagandētāju Latvijā. Taču man šajā ziņā nav nekādu komerciālu interešu. Visu daru vienīgi filantropiski. Sadarbojos ar Jelgavas un Auces selekcionāriem, priecājos par viņu panākumiem. Nupat noskatījos televīzijas raidījumu, kur savus spriedumus par kukurūzas audzēšanu Latvijā izteica holandieši. Zināt, tie cilvēki no mums varētu mācīties! Jo mūsu pieredze ir daudz plašāka, un Latvijas klimata apstākļiem piemērotās kukurūzas šķirnes, kuras ar domubiedriem Viskonsinā esam radījuši īpaši Latvijai, uzrāda brīnišķīgus rezultātus.
Kā vērtējat Latvijas valdības attieksmi pret lauksaimniecību? Kā Latvijas Zemkopības ministrija darbojas?
Neatkarības gados Latvija zemkopībā gājusi krizdama klupdama. Man bijuši kontakti praktiski ar visām nozares administrācijām, izņemot Albertu Kaulu un Pēteri Salkazānovu. Kauls pie manis savā laikā vērsās citā lietā, kas bija tautas nodevība, bet par to tagad nerunāsim.
Pieļauts daudz lielu kļūdu. Lielākā no tām – privatizācija. Lai gan biju sašutis un mēģināju daudz ko ieteikt, neviens neklausījās. Reizēm no dažādām situācijām esmu glābis, bet tas viss tika ļoti ātri aizmirsts. Mana reputācija nav mainījusies: neko negodīgu neesmu darījis un arī nedarīšu, tāpēc daudziem funkcionāriem un politiķiem bieži neesmu visai vēlams. Padomi, kurus izloloju, lai vadoņiem palīdzētu savu valsti celt, bieži vien trāpa nedzirdīgās ausīs. Varbūt kaut kas mainīsies pēc 8. Saeimas vēlēšanām. Neesmu nevienā politiskā partijā, man nav politisku ambīciju, taču darīšu visu, kas manos spēkos, lai Latvijas lauku ļaudis pastāvētu un viņu dzīve uzplauktu. Esmu piedalījies kādas partijas lauksaimniecības programmā, mēģinājis to uzlabot. Uzskatu, ka Latvijai būtu svarīgi attīstīt kooperatīvus. Kooperācijas likumā vēl ir dažas kļūdas, kuras tomēr varētu viegli labot. Arī tas, kas tagad notiek Zemkopības ministrijā, piemēram, piešķirot lētos kredītus, ir labs solis pareizā virzienā, kaut gan summas ir daudz par mazām. Ja arī citas partijas tā domātu, es arī tās varētu tikpat labi atbalstīt. Politika mani interesē, negribu būt tās vergs.
Jūs Latvijas lauksaimniecībā esat «iekšā», tomēr spējat to vērtēt distancēti. Kādi, jūsuprāt, sagaidāmi plusi un mīnusi, iestājoties Eiropas Savienībā?
Plusi būs atkarīgi no tā, kā ieiesim ES. Ja nespējam dabūt normālas ražošanas kvotas, vietējo lauksaimniecību iznīcināsim. Normāli būtu panākt ražošanas apjoma atļauju valsts patēriņa līmenī. Tas nav par daudz prasīts tādai mazai valstiņai, kur tikai 14 procentu no kopprodukta nodrošina industriālā ražošana un kur lauksaimniecība ir it kā nesvarīga. Bet, ja valstī ir 200 miljonu latu lauksaimniecības patēriņa preču tirdzniecības deficīts uz ārzemēm, tad – mēs taču sevi apēdam, tā ir ārkārtīgi milzīga summa! Turklāt esam pilnīgi spējīgi radīt darbavietas arī lauksaimniecībā, kur pašlaik valda bezizeja un depresija. Diemžēl šī vaina ir ielaista, jo pamatā bijušas tikai komerciālas intereses. Nekas taču nedod labāku peļņu par ārkārtīgi lielo pārtikas preču plūsmu, kas turklāt ir garantēta: cilvēkiem ēst gribas vienmēr, pats trūcīgākais pērk pārtiku. Tomēr ir arī vēl otra puse. Lētāka pārtika svarīga jebkuram Latvijas iedzīvotājam, jo ienākumi ir ļoti zemi. Mēs varam arī uz vietas ražot lētāku pārtiku, līdz ar to dodot lielāku valsts kopprodukta palielinājumu. Un, ja cilvēkiem kabatā būs mazliet vairāk naudas, viņi varēs maksāt. Piemēram, par pārtikas kvalitāti. Domāju, ka, ieejot ES, situācija šajā ziņā varētu uzlaboties.
Pašlaik lētākā pārtika tiek ievesta. Diemžēl cenas starpību nosaka tās ievešanas negodīgums, kontrabanda.
Jā, kontrabandas apjomi šausmina. Tie zināmi arī dažiem valstsvīriem, un tāpēc varbūt vairākām partijām tā naudiņa tiek kabatā. Man ir informācija: ap 20 miljonu latu gadā tiek samaksāts kukuļos par gaļas nelegālu importu vien, kas ir it kā tranzīts, taču tā arī neatstāj Latviju. Tas sagrauj visus gaļas ražošanas pamatus, lai gan esam lopkopības zeme. No lopkopības varētu gūt vislielākos ienākumus, jo šajā nozarē zemnieki var ražot produkciju ar vislielāko pievienoto vērtību. Sevišķi piensaimniecībā. Esmu uz kartes rādījis tās vietas Latvijā, kur, attīstot lopkopību, varētu uzlabot arī vidi. Un būtu ienākumi. Citādi cilvēki ir pilnīgā bezizejā un gatavi no krūmiem, mežiem aizaugušas zemes atbrīvoties, to par lētu naudu pārdodot, lai tikai paši izdzīvotu.
Kāda ir jūsu attieksme pret zemes pārdošanu vispār un konkrēti ārzemniekiem?
Kas to mežaino zemi pirks, lai apstrādātu? Vienīgi vācieši varbūt – medībām. Kāds mums no tā labums? Nekāds. Jau tā ārzemnieki ar lieliem naudas makiem pievāc labākās zemes. Pie ezeriem, ūdeņiem – kā izpriecu vietas. Bet kas no tā nāk atpakaļ? Vispār zemes tirgus pie mums ir lielā mērā izkropļots. Kaut vai ar to, ka pašvaldībām dotas pirmpirkuma tiesības. Tas zemes īpašumam atņem īsto vērtību. Cilvēks nevar pārdot zemi par izdevīgāku piedāvājumu, jo viņš faktiski nav noteicējs par savu īpašumu: pirmpirkuma tiesības taču ir pašvaldībai! Ir daudz dažādu problēmu, kuras vēl pavairo birokrātija. Iespējams, ka daļa šo problēmu samazināsies…
(Turpmāk vēl.)
