Reiz bija kolhozs «Naukšēni». Atšķirībā no vairuma bijušo kolektīvo lauku saimniecību naukšēnieši arī brīvā tirgus apstākļos pratuši saglabāt kopīgas domāšanas un saimniekošanas principus.
Reiz bija kolhozs «Naukšēni». Atšķirībā no vairuma bijušo kolektīvo lauku saimniecību naukšēnieši arī brīvā tirgus apstākļos pratuši saglabāt kopīgas domāšanas un saimniekošanas principus.
Tiesa, ir mainījusies īpašuma forma, taču tagadējā SIA «Naukšēni» joprojām saglabājusi viengabalainību. Turklāt dzīve mudinājusi meklēt un arī rast iespējas saimniekot maksimāli racionāli, izmantojot tās iespējas, kādas ir tikai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Iezīmīga naukšēniešu īpašība ir elastīga izdoma un smalks aprēķins jaunu, netradicionālu ražošanas veidu ieviešanā.
Saglabāta viengabalainība
Rūjienas pievārtē Rūjas upītes krastā lauksaimnieciskās ražošanas svarīgākais virziens joprojām ir piena lopkopība. Ganāmpulkā ir ap 400 piena devēju. Tās, protams, jānodrošina ar barību, tādēļ tiek apstrādāta zeme. No laukkopības kultūrām tradicionāli tiek audzēti lini un ķimenes, beidzamajā laikā arī rapsis. Nelielos apjomos jau gadus astoņus turpat uz vietas tiek spiesta rapša eļļa. Tā bija ļoti pieprasīta, tāpēc pirms diviem gadiem nolemts šo rūpalu attīstīt. Iegūts attiecīgs sertifikāts, iegādāta mūsdienīga eļļas spiede, atbilstoši visām sanitārajām prasībām iekārtotas telpas.
Kā tautas parunā sacīts – iedod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku: «ietrenējoties» rapša eļļas spiešanā, ceha darbinieki un SIA vadītāji sāka prātot, ka arī turpat izaudzētie lini un ķimenes varētu būt laba eļļas izejviela. Sekoja eksperimenti, debates un pārrunas par piemērotāko tehniku un tehnoloģijām, līdz tika sākta ļoti vērtīgās linsēklu eļļas ražošana. Bet vēl pēc kāda laika – pirms pāris mēnešiem – «Naukšēnu» produkcijas klāstam pievienojās arī ķimeņu eļļa. Ķimenes Ziemeļvidzemē audzētas jau sen, tās ļoti pieprasīja maizes ceptuves, kulinārijas un konditorejas. Tagad tām tiek piedāvāta ķimeņu eļļa.
Eļļa – unikāls uzturprodukts
Eļļas ražotnes vadītāja Sandra Ozola zina daudz stāstīt par eļļām. Dienvidu tautas, piemēram, nespēj dzīvot bez olīvu eļļas. Arī pie mums tā tiek ļoti pieprasīta, jo gadu desmitiem tikusi uzskatīta par pašu vērtīgāko, jo satur cilvēka organismam nepieciešamās taukskābes. Diemžēl Latvijā olīvas neaug, toties labi padodas eļļas augs rapsis. To cilvēce pazinusi jau 4. gadsimtā pirms Kristus, taču tikai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados selekcionāri radīja rapša šķirnes, kuru sēklas vairs nesatur mūsu organismam kaitīgo erukskābi, un no tā laika sākās rapša uzvaras gājiens. Šā auga sēklas satur 37 – 48 procentus eļļas, un tās satura ziņā rapsis ieņem ceturto vietu pasaulē pēc sojas, palmu un saulespuķu eļļas.
Naukšēnos eļļu spiež ar auksto metodi, atdalot tikai rupjos piemaisījumus (karsto spiešanas metodi izmanto lielražošanā, iegūstot tumšas krāsas eļļu ar asu smaržu un nepatīkamu garšu). Šādi iegūtai eļļai ir patīkama garša un smarža, tā ir gaiša un ļoti veselīga, jo taukskābju satura ziņā ļoti līdzīga olīveļļai: satur 50 līdz 70 procentu oleīnskābes (olīveļļa – 64 – 85 procentus) un 14 līdz 20 procentu linolskābes. 100 gramos rapša eļļas ir 23 mg E vitamīna, 0,5 mg A vitamīna un 0,15 mg K vitamīna. Tādēļ rapša eļļas pudeles veikalos būtu liekamas nevis pie pārējām lētajām pārtikas eļļām, bet gan vienā plauktā ar olīveļļu. Turklāt zinātāji apgalvo, ka rapša eļļa ir pat pārāka, jo cilvēkiem ir būtiski un veselīgāk pārtikā lietot vietējas izcelsmes produktus.
Pirms sākt iegūt linsēklu eļļu, naukšēnieši izpētījuši tās lietošanas vēsturi Latvijā. Linsēklu eļļu bija iecienījuši jau senie latgaļi, savukārt mūsdienu mediķi to izmanto onkoloģijā, alergoloģijā un dietoloģijā. Linsēklu eļļa palīdz pret arteriosklerozi, alerģijām, novērš tūsku, ārstē dažādas gremošanas slimības, pazemina asinsspiedienu, to izmanto arī AIDS slimnieku ārstēšanā. Tehniskajām vajadzībām linsēklas gadsimtiem ilgi izmantotas kā koksnes konservants un dažādu laku sastāvdaļa.
Minētais izmantošanas spektrs ir aktuāls arī mūsdienās, tāpēc naukšēnieši, iepriekš rūpīgi iepazinuši tirgus pieprasījumu, pievērsās šo eļļu ieguvei. Kopš augusta klāt nākusi arī ķimeņu eļļa.
Ražošanas daudzveidība un apjomi
Ar rapsi Naukšēnos apsēts ap 100 hektāru, ķimenes aug aptuveni 60 hektāros. Arī lini ir pašu audzēti. Iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka pēc eļļas ir liels pieprasījums, tāpēc tiek domāts gan šīs kultūras platības palielināt, gan attīstīt jaunus produkcijas veidus. Ko tik naukšēnieši nav izmēģinājuši! Piemēram, spiest eļļu no ķirbju sēklām. Rezultāts lielisks, taču problēmas ir ar ķirbju audzēšanu rentablos apjomos. Labu labo eļļu varot spiest arī no āboliņa sēklām, tas esot vistuvākās nākotnes jautājums. Pagaidām mēnesī tiek saražots apmēram četras tonnas augstvērtīgas rapša eļļas, ap 300 litru linsēklu eļļas un nupat jau sapildītas pirmās 1000 pudelītes ķimeņu eļļas. Šo produkciju piegādā maizes ceptuvēm, restorāniem un arī daudziem Latvijas veikaliem. Visu produkciju vienuviet iespējams iegādāties «RIMI» veikalos.
SIA «Naukšēni» nodarbināts ap 150 vietējo iedzīvotāju, eļļas spiestuvē – četri cilvēki. Turklāt viņi ne tikai diendienā dodas uz darbu, lai monotoni veiktu savus pienākumus, bet arī nemitīgi «perina» jaunas idejas. Tādā veidā tika «izperēta» arī iecere audzēt šitaki sēnes. Par tām Sandra Ozola stāsta kā profesionāla gide.
Sēnes sākts kultivēt Ķīnā mūsu ēras 7. gadsimtā. Pēc tam kultivēšanas tradīcijas pārņēmusi Japāna. Latvijā šitaki kļuva pazīstamas 1997. gadā, Naukšēnos tās sāka audzēt gadu vēlāk. Ražotne nav liela, jo prasa ļoti daudz roku darba. Taču ražas ir labas, sēnes tiek piedāvātas gan veikaliem, gan restorāniem un arī Naukšēnu apmeklētājiem. Šitaki labās uzturvērtības un ārstnieciskās īpašības daudz aprakstītas, tādēļ naukšēnieši drosmīgi eksperimentē šitaki produkcijas piedāvājuma dažādošanā. Tā kā svaigu sēņu realizācijas laiks ir ļoti ierobežots, tiek piedāvātas arī kaltētas sēnes un to pulveris (izmantojams, piemēram, kā garšviela vai mērču sastāvdaļa).
Sandra Ozola teic, ka vajagot tikai sākt kaut ko darīt, lai rastos neskaitāmi jautājumi, bet, meklējot un atrodot atbildes uz tiem, nāk klāt jaunas idejas. Piemēram, zināms, ka rapšu eļļas spiešanas blakusprodukts ir eļļas rauši, kas ir ļoti vērtīga lopbarības piedeva. Tas ir liels atspaids vietējā ganāmpulka uzturēšanai. Taču ko darīt, piemēram, ar linsēklu spiešanas pārpalikumiem? Tika studēta literatūra, meklēti kontakti ar mediķiem un uzturzinātniekiem… Nu «RIMI» veikalos nopērkams jauns Naukšēnos tapis produkcijas veids – linsēklu klijas. Tās ir ne vien neaizstājams profilakses līdzeklis pret dažādām kaitēm, bet arī ļoti garšīga un vērtīga piedeva ēdieniem ikdienā. Sandra Ozola stāsta, ka viņai lieliski garšojot apceptas klijas, pievienotas ceptiem kartupeļiem. Savukārt man šķiet, ka vislabāk klijas tieši no fasējuma iemaisīt jogurtā vai buljonā: garšīgi bez gala un sātīgi.
Atjautības augstā pilotāža?
Laikam jau īsajā Naukšēnu apmeklējuma reizē visu iepazīt nepaguvu. Dažas idejas vietējo fantastu galvās vēl tikai briest, tāpēc nav pienācis laiks tās darīt zināmas. Taču pārsteigumu sagādāja jau pirmais pāri eļļas ceha slieksnim spertais solis. Durvju sardze pajautāja tieši: «Vai jūs ekskursijā? Vai bijāt pieteikušies?»
Izrādās, ka ekskursijas Naukšēnos, turklāt tieši ražošanas telpās, ir pavisam ikdienišķas. Īpaši daudz esot skolēnu pavasaros un rudeņos, taču arī vasaras mēnešos viesu neesot trūcis. Turklāt (ievērojiet!) apmeklētāji labprāt par ekskursijām arī maksā: 10 santīmu par katra objekta apskati. Vēlies redzēt, kā spiež eļļu? 10 santīmu! Vēlies pabūt šitaki sēņu audzētavā? 10 santīmu…
Sandra Ozola pērn beigusi gidu kursus (paldies vietējai pašvaldībai par finansējumu), tā ka tagad viņa vienlaikus ir gan ceha, gan ekskursiju vadītāja. SIA «Naukšēni» noslēguši līgumu ar Rūjienas Tūrisma informācijas centru, uzņēmums tādējādi iekļauts tūrisma maršrutos. Tie, protams, ir vairāki, jo Naukšēnos ir daudz ļoti interesantu vēstures un dabas objektu, taču parasti tūristu grupas vēloties pašu acīm redzēt arī to, kā tiek ražota veikalos nopērkamā produkcija. 10 santīmu «no deguna» par vērtīgu informāciju – tas nav daudz, taču kopā veidojas nozīmīga summa. Un tā tiek ne jau kādā atsevišķā kabatā, bet gan, piemēram, eļļas ceha remontam vai kāda krēsla, galda iegādei. Galu galā – atlīdzība apkopējai par grīdu tīrīšanu pēc apmeklētāju pulka.
Viesmīlība un saimniecisks aprēķins Naukšēnos iet roku rokā. Un viens otram netraucē, bet papildina.
