Dzīves novakarei tuvojoties, cilvēks alkst klusuma un sirdsmiera. Bērni izauguši un aizgājuši savos ceļos, viņu aizņemtības dēļ ciemošanās pie vecākiem kļuvusi reta, kur nu vēl palīdzība un atbalsts.
Dzīves novakarei tuvojoties, cilvēks alkst klusuma un sirdsmiera. Bērni izauguši un aizgājuši savos ceļos, viņu aizņemtības dēļ ciemošanās pie vecākiem kļuvusi reta, kur nu vēl palīdzība un atbalsts. Mēdz teikt, ka Dievs bērnus vecākiem aizdevis uz laiku, lai viņus izaudzinātu un ievadītu lielajā dzīvē.
Laukos daudzi vecie cilvēki palikuši gluži vieni.
Drūmajos rudens vakaros sirmgalvis vairāk izjūt vientulību, un viņam liekas, ka šai pasaulē nekam vairs nav vajadzīgs.
Tas nav viegli, tomēr daudzi no viņiem saņemas, atstāj ierasto vidi un pārceļas dzīvot uz veco ļaužu mītni jeb aprūpes namu, kur mierā un siltumā kopā ar citiem sev līdzīgiem aizvada vecumdienas.
Uzdrošinājušās piecas pašvaldības
Rajonā četri pagasti – Lielplatone, Eleja, Zaļenieki un Jaunsvirlauka –, kā arī Kalnciema pilsēta raduši iespēju un līdzekļus sava pagasta vecajiem un vientuļajiem cilvēkiem iekārtot sociālās aprūpes centru. Veco ļaužu aprūpes nams Ozolnieku pagastā «Zemgale» ir rajona Padomes paspārnē, un tajā dzīvo ļaudis ne tikai no daudziem mūsu, bet arī citu rajonu pagastiem
Pirmie lēmumu atvieglot dzīvi sava pagasta sirmgalvjiem pieņēmuši un savā ziņā labdarīgo misiju sākuši pildīt lielplatonieši. 1996. gadā kādreizējā pagasta bērnudārzā durvis vēra pirmais veco ļaužu aprūpes nams «Birztaliņas». Pēc pāris gadiem arī Zaļenieku un Jaunsvirlaukas sirmgalvji savas vecumdienas varēja draudzīgā bariņā vadīt mājīgajos un jaukajos aprūpes namos. Kalnciems un Eleja šim solim nobrieda 1999. gadā, izveidojot veselības un sociālās aprūpes centru, proti, vienā ēkā turpat līdzās atrodas vietējā nelielā slimnīciņa un sociālās aprūpes gultas.
Otrās mājas mūža novakarē
Lielplatones veco ļaužu aprūpes nams pašlaik ir vienīgais, kurā mīt tikai trīs sirmgalvji, lai gan vēl pirms neilga laika tajā mūža novakari vadījuši septiņi iemītnieki. Tagad divas sievietes un viens vīrietis katrs dzīvo savā istabiņā, ir siltumā un paēduši. Aprūpes nama vadītāja Janīna Ungure stāsta, ka namā nokļūstot cilvēki, kas palikuši vieni, kuriem pašiem ir grūti sevi aprūpēt.
«Citiem ir bērni un ģimene, bet jaunie taču ir aizņemti ar savām rūpēm. Savukārt vecīšiem gribas, lai viņiem pievērš vairāk uzmanības, apčubina, tādēļ, manuprāt, atrasties šajā namā viņiem ir vislabākais risinājums,» spriež Janīna. Un viņa zina, ko runā, jo ir ne tikai vadītāja, bet arī pilda aprūpētājas funkcijas. «Birztaliņās» ir savs pavārs.
Visas bērnudārza telpas sirmgalvjiem nav vajadzīgas, tādēļ pārējo mājas daļu apdzīvo citi pagasta ļaudis. Pagastā ir ap 200 vecu cilvēku un vajadzība pēc šādām aprūpes mājām būtu daudziem. Taču nav jau viegli aiziet prom no savām mājām un meklēt patvērumu aprūpes namā, jo, kā zināms, – vecu koku pārstādīt ir grūti. Vieni nenāk lepnuma dēļ, citi tāpēc, ka jāatsakās no sliktajiem ieradumiem, kas aprūpes namā netiek pieļauti. Janīna stāsta, ka savu darot arī ļaunās mēles. Piemēram, esot paklīdušas nepatiesas runas, ka pansionātā vecīšiem atņem visu pensiju un viņiem tur iet slikti. Nu nav tā.
Vecīšiem jau patīk pagulšņāt, bet gribētos arī ko padarīt, taču darba nav, laiks velkas lēni un ir garlaicīgi. Tik vien ir tās izklaides kā radio, televizors, pagasta bibliotēkas norakstītās vecās grāmatas, arī avīzes.
Zaļenieku aprūpes centrā no desmit vietām aizņemtas deviņas. Pagasta sociālā darbiniece Sarmīte Švēde stāsta, ka jau nākamgad pagasts iecerējis centru paplašināt. Klāt nākšot kādas sešas vietas. Cilvēki tur dzīvo galvenokārt pa vienam istabiņā, retu reizi vienā telpā ir pa diviem iemītniekiem. Visi viņi ir pagasta ļaudis – vientuļie, kas paši sevi nespēj apgādāt. Zaļenieku aprūpes namā sieviešu pārsvars pār vīriešiem ir būtisks – septiņi un divi. Tur atšķirībā no citurienes aktīva ir draudzes dzīve, regulāri notiek dievkalpojumi. Arī pagasta skolas un bērnudārza bērni neaizmirst vecīšus, nāk ciemos, kopā svin svētkus, dzied dziesmas un skaita dzejoļus. S.Švēde uzsver, ka lielu atbalstu, pat bez īpaša uzaicinājuma, izrāda vietējie ražotāji un zemnieki, īpaši jāpiemin SIA «Magone», Burmistru, Tjurinu, Kapcjuhu ģimenes, kā arī pensionāru pāris Zenta un Karlis Peizes, kas regulāri vecos ļaudis apgādā ar savā mazdārziņā izaudzēto. S.Švēde atzīst, ka vislielāko ieguldījumu tomēr sniedz pagasts. Šogad aprūpes namā veikts kosmētiskais remonts, kas pašvaldībai prasījis ap 1000 latu. Vecos ļaudis apciemojot un labu vārdu katram atrodot arī pagasta priekšsēdētāja.
Atverot Jaunsvirlaukas veco ļaužu nama durvis, pārņem savāds mīļums, gaišums un mājīgums. Pat ienācējs tajā jūtas kā piederošs. Uzmanību pievērš bezgala daudzās un skaistās istabas puķes, gaišie gaiteņi. Arī istabiņas, kas katram ir sava, sirmgalvjiem iekārtotas galvenokārt ar viņu pašu līdzi atvestajām mēbelēm un sadzīves priekšmetiem. Šogad nams «iekāpj» piektajā gadiņā.
«Vienkārši žēl bija ēku aizlaist postā. Kādreiz tajā bija aptieka un ambulance, pirms četriem gadiem tās pārcēlās uz pagasta ēkas pirmo stāvu un šī māja palika tukša. Nolēmām, ka vislabākais risinājums būtu tur izveidot aprūpes namu. Ēkas otrajā galā ir skolas internāts,» stāsta pagasta Padomes priekšsēdētāja Inta Savicka.
Tagad pansionātā mīt 11 veco cilvēku, arī no Glūdas un Vircavas. Par iemītniekiem gādā divas aprūpētājas – Jadviga Kalniņa un Terēze Freimane. I.Savicka par viņām mēdz teikt – meitenes zelta rokām! Un viņa nav vienīgā, kas tā domā. To pašu saka arī iemītnieki, kas viņas mīļi uzrunā par auklītēm.
I.Savicka stāsta, ka pagastā ir vairāk nekā 600 veco cilvēku un pēc vietas, kur viņiem pavadīt vecumdienas, vajadzība bijusi jau sen. Arī Jaunsvirlaukas veco ļaužu namā galvenokārt mīt vecie, vientuļie pensionāri. Priekšsēdētāja teic, ka ir arī tādi, kurus bērni vārda tiešā nozīmē izsituši vai izdzinuši no mājām. Bieži tā iemesls ir alkohols, strīdi mantas un zemes dēļ. Pusdienas sirmgalvjiem saimnieces ved no netālās skolas virtuves, bet vakariņas un brokastis gatavo turpat pansionātā. Ar produktiem bieži palīdz vietējie zemnieki, Līču saimnieks ciemakukulī ved gardas plātsmaizes un pīrāgus.
Kalnciemā un Elejā 1999. gadā tika izveidots veselības un sociālās aprūpes centrs, kur zem viena jumta ārstējas slimnieki un mājvietu raduši vecie vientuļnieki.
Kalnciema slimnīcā ārstējas pacienti ar hroniskām slimībām. Slimnīcā ir 15 ārstnieciskās un piecas sociālās gultas. Centra vadītāja Gaļina Koroļova stāsta, ka gadā tiekot aizņemts ap 80 procenti gultu. Sociālajās guļot galvenokārt vientuļie pensionāri, kam ir veselības problēmas, vajadzīga kopšana un nav tuvinieku, kas to varētu nodrošināt. Cilvēku, kam būtu nepieciešamas šādas mājas, ir gana, un G.Koroļova teic, ka tuvākajā laikā Kalnciema pilsētas pašvaldība iecerējusi gultasvietu skaitu palielināt.
Līdzīga situācija ir arī Elejā, kur ir Viduslatvijas slimokases finansētās 12 gultasvietas un tikpat daudz sociālās gultas. Elejas slimnīcā mūža novakari vada astoņi vientuļie sirmgalvji. Neviens ar varu turp netiek vests. Kādam ieteikusi kaimiņiene, citam palīdzējusi pašvaldība. Netrūkst arī tādu, kas bēguši paši no saviem bērniem. Elejas aprūpes nams vairāk līdzinās slimnīcai, arī istabiņas ne ar ko īpaši neatšķiras no slimnieku palātām, un tajās mīt pa diviem trim cilvēkiem. Darbinieki ir gādīgi, gultas vienmēr tīras, virs galvas ir jumts, galdā – ēdiens. Šī sociālā māja ir vienīgā rajonā, kur ziemā siltumu dod malkas krāsnis. Elejā satiktās iemītnieces teica, ka ir pateicīgas liktenim un labajiem cilvēkiem, kas viņu dzīvi nokārtojuši šādā veidā, ka viņām nav jānosalst aukstumā vai jānomirst badā.
Mārīte Cimermane ir tas labais gariņš, kas iemītniekiem gādā pārtiku, arī drēbes, svētku dāvanas un visu pārējo sirmgalvjiem vajadzīgo. Viņa vecīšiem ir bērnu vietā.
Šovasar namā veikts remonts, ielikta jauna krāsns, nokrāsotas sienas un logi. Vēl būtu ļoti vajadzīgas desmit sociālās gultas, ko vieglāk kopt. Vecās ir izgulētas un savu mūžu nokalpojušas.
Naudas maz, bet pietiek
Pašvaldībām veco ļaužu uzturēšana mēnesī izmaksā atšķirīgi:
*Elejā – Ls 105 katram iemītniekam,
*Kalnciemā – Ls 110,
*Lielplatonē – Ls 140,
*Zaļeniekos – Ls 98,
*Jaunsvirlaukā – Ls 75.
Izmaksas atkarīgas no cilvēku skaita iestādē – jo mazāk iemītnieku, jo tās ir lielākas. Svarīga ir arī saimniekošana un prasme sadalīt līdzekļus.
No pensijas 15 procentu jeb vidēji 8 – 10 lati paliek pašam pensionāram, pārējā naudiņa aiziet aprūpei. Lielu palīdzību veco ļaužu aprūpes namiem sniedz dažādas labdarības organizācijas, draudzes, ārzemnieki. Lielplatonē daudz palīdzējuši viesi no Dānijas un Zviedrijas, arī vietējā Platones pagasta kristīgā draudze piegādā humāno palīdzību. Vadītāja Janīna Ungure ir optimisma pilna un cer, ka pēc pāris gadiem Lielplatonē varētu tikt uzcelts liels, skaits veco ļaužu nams, kur dzīvotu arī vecīši no kaimiņu pagastiem un rajoniem. Solis uz to jau ir sperts: Ministru kabineta grozījumi likumā paredz, ka no 2006. gada veco ļaužu aprūpes namos vienā istabiņā nevarēs dzīvot vairāk par diviem cilvēkiem un, ja kāds grib dzīvot viens, viņam jānodrošina atsevišķa istaba.
Elejā līdztekus pagasta līdzekļiem ļoti noder arī palīdzība, ko sniedz Vasarsvētku draudze, Zaļenieku draugi – Idres draudze Zviedrijā.
Tās pašas acis raud, tās pašas smejas…
Vecajiem cilvēkiem katram ir savs likteņstāsts, un ne vienmēr tas ir no tiem gaišākajiem. Vecīši aprūpes namā nonākuši dažādu iemeslu pēc, arī bērnu dēļ, kas viņus situši, atņēmuši pensiju vai gluži vienkārši aizbraukuši un nav vairs atgriezušies. Bet daudziem no viņiem to gluži vienkārši – nav. Elejniece Elvīras tante visu savu mūžu nostrādājusi skolā. Dēls kritis Afganistānā, tādēļ arī mazbērniņus liktenis nav lēmis. Bet viņa stāsta, cik ļoti mīl bērnus… Elvīras tantei kaimiņos mīt Austras tante, viņai nu jau 77 gadi, bet «hobijs» ir raudāšana. To viņa asarām acīs stāsta smiedamās. Sirds vecumdienās kļuvusi tik viegli ievainojama, ka asaras ripo, atceroties katru dzīves sīkumu. Trešā istabā ir Ruta, viņa tur ienākusi nesen. Mazrunīga, atturīga. Arī viņai liktenis lēmis mūža novakari aizvadīt aprūpes namā. Visas trīs sievietes kopā sadzīvo ļoti labi, savu reizi pajoko, savu visas kopā no sirds izraudas. No naudiņas, ko mēnesī saņem, māmuļas nopērk kādu kārumu, jo dzīvē bez konfektēm un gabaliņa šokolādes maz cita salduma palicis.
