Nobeigums. Sākums 19. septembra numurā. Komentētāja Andreja Janava saruna ar LLU Goda doktoru, zemnieku no ASV Juri Plēsumu.
(Nobeigums. Sākums 19. septembra numurā)
Komentētāja Andreja Janava saruna ar LLU Goda doktoru, zemnieku no ASV Juri Plēsumu
Kā arguments par iestāšanos ES tiek minēta arī iespēja daudziem Latvijas iedzīvotājiem iesaistīties savienības kopējā darba tirgū.
Iestājoties ES, daļai cilvēku tiešām būs iespēja arī citur atrast darbu. Valstij viņi vairs nebūs jāuztur, varbūt daļa peļņu atsūtīs uz mājām. Cita daļa brauks uz Rietumiem, lai tur paliktu. No viņiem pārējie tīri labi gribētu tikt vaļā. Notiktu zināma sabiedrības pašattīrīšanās. Tomēr šajā ziņā jāsastopas ar rietumnieku pretestību, jo viņi labi apzinās, ka tur ieplūdīs daudz tādu cilvēku, kurus ne labprāt gaida. Katrai pusei ir savs labums un sliktums. Tā kā cita ceļa mums nav, nevaram pakārties un labprātīgi atdot visu prom. Latvija nedrīkst būt tikai atkritumu un sliktu preču noieta vieta. Pret to varam cīnīties, izvirzot loģiskus argumentus, nevis apriori visam piekrītot. Francis Fišlers Jelgavā (mūsu saruna notika pirms augstā komisāra vizītes – A.J.) iebraukšot karietē… Tas taču neprāts! Kāpēc viņš jāuzņem pilī, ar pāžiem, ar karieti – vesels teātris! Vai esam tik bagāti? Turklāt zinot, ka viņš savulaik bijis gluži nešpetns, nepiekāpīgs pret Latvijas loģiskajām prasībām…
Nu varbūt viņu kā vācieti var par nepiekāpību attaisnot, jo Vācija ES dod visvairāk naudas…
Jā, bet tajā pašā laikā prasības Latvijai ir nesamērīgi stingras. Bavārijā zemnieku saimniecību lielums vidēji ir 14,5 ha. Mazāks nekā Latvijā. Un viņi tur dzīvo gluži labi. Man nav nekas pretī: viņiem tāpat agrāk vai vēlāk sabruks tiešo maksājumu sistēma, jo tā izmaksā pārāk dārgi. Bet mums kvotas ir izdzīvošanas jautājums. Turklāt tās varam prasīt citādi nekā esam darījuši līdz šim. Varam līdzīgi Igaunijai atsevišķos reģionos audzēt daļēji ekoloģiski tīru produkciju, attīstīt ekoloģiski labvēlīgu lopkopību. Vai šāda produkcija tiks iekļauta Latvijas kvotu apjomā vai arī paliks ārpus tām? Turklāt, ja tādas lopkopības ražotnes arī izdosies definēt kā «tīras», vai tās – ar tādiem drakoniskiem noteikumiem, kādi tiek izvirzīti, – nekļūs tik dārgas, ka neviens nevarēs atļauties?
Vēl viena problēma ir tā, ka Latvijas dati kvotu pieprasījumam ir maldinoši. Esam prasījuši tikai pusi no tā, ko ražojam. Nav bijusi atskaite par to, kāds patiesībā ir pašpatēriņš valstī. Tādi dati pat nav īsti sakopoti. Tagad tikai teic, ka mums ir tik un tik govju, tāds un tāds vidējais izslaukums. Bet cik piena pārdots kupcim, cik patērēts pašu vajadzībām vai pārdots kaimiņam? Tādas uzskaites mums nemaz nav. Tāpēc būtu jāpārskata ES iesniegtie dati, jo tie neatbilst Latvijā ražotajiem produkcijas apjomiem.
Cik pamatots ir Fišlera apgalvojums, ka ES sastāvā Latvijai vislielākais labums celšoties tieši laukiem?
Fišlera kunga argumenti ir gaisa balons, kas netur gaisu. Lai ievērotu visus noteikumus, lauku attīstībā vajadzēs ļoti daudz investēt, turklāt arī peļņai jābūt, bet no kurienes to naudu ņems?
Vai paredzat, ka pēc Saeimas vēlēšanām situācija Latvijas laukos varētu mainīties?
Pašlaik jebkuram cilvēkam Latvijā vissvarīgākais pienākums ir novērtēt to, ko politiķi piedāvā, un katrā ziņā piedalīties vēlēšanās. Objektīvāk un kritiskāk jāvērtē politiķu solījumi. Stulbākais būtu vēlēt par tādiem, kas sola debesmannu. Amerikāņiem ir teiciens: jo vairāk tev ir teikšanas un varas, jo lielākā mērā tu esi korumpēts. To varam novērot 12 gadu laikā Latvijā. Pirmais un svarīgākais politiķu uzdevums ir domāt par mūsu tautas nacionālo izdzīvošanu. Un tieši tā balstās laukos. Mums, protams, nav jādomā par kaut kādām poētiskām «Straumēnu» tipa saimniecībām, mazām viensētiņām. Jābūt moderniem. Taču līdzās sekmīgi var pastāvēt gan lielas, gan mazas saimniecības, laba kooperatīvu sistēma, kas būtu jāsekmē. Mana pārliecība ir tāda, ka dažām partijām ir tiešām labi nolūki, tos vajadzētu summēt. Protams, nekļūdās tikai tie, kas neko nedara, taču kļūdas jāprot atzīt un jālabo.
Graudkopībā mums grūti konkurēt ar pārējo pasauli, taču lopkopībai Latvijā ir jābūt prioritārai, tāpēc jācīnās par kvotām. Man nav pretenziju pret ārzemnieku, kas nopērk gabalu zemes, uz kuras uzbūvē fabriku, pārstrādā vietējās izejvielas. Tas var dot papildu darbavietas un ienākumus. Pārdot platības, lai kādam tiktu izpriecas, bet vietējiem iedzīvotājiem būtu atvēlēts tikvien kā viņiem vannu mazgāt (un tas draud, ja nepanāksim kvotas), tad labuma nebūs nekāda.
Bet vai jums, daudzreiz apceļojušam Latviju, pazīstot zemniekus, viņu vajadzības un vidi, viņi nešķiet apjukuši? Īpaši tagad, Saeimas vēlēšanu priekšvakarā.
Latvijas zemnieki (ar zināmiem izņēmumiem) piecdesmit gados pārvērtušies, viņi vairs nav saimnieki, bet kļuvuši bīdāmi un grūžami. Gaida, kad viņus kāds uzbīdīs uz pareizām sliedēm. Tomēr desmit divpadsmit gados, kopš te uzturos, ir arī pozitīvas izmaiņas. Sākumā novēroju milzīgu optimismu, zemnieku cerības kaut ko panākt. Viņiem nogrieza ceļu. Atbalsts lauksaimniecībai pārtrūka tajā brīdī, kad pie teikšanas nāca «Latvijas ceļš». Godmaņa kungs toreiz deklarēja, ka mūsu nākotne ir tranzīts. Diemžēl nekas daudz nav mainījies, ļoti maz cilvēkiem ir darba iespēju šajā nozarē. Lauki tika pārdoti, jo vieglāk taču ir nopelnīt ar tranzītu, nekā domāt par to, kā sakārtot vietējo lauksaimniecisko ražošanu. Daļa cilvēku tāpēc nonāca totālā pesimismā, daudzi nodzērās. Zemnieki ir demoralizējušies. Labus strādniekus laukos ir ļoti grūti atrast. Algas ir zemas. Bet jāsaprot, ka situācijā, kāda tagad izveidojusies, katram vispirms jāpierāda sava vērtība, iekams prasīt lielāku samaksu. Tiesa, jābūt arī valsts atbalstam. Un tieši beidzamajā laikā tā atkal zināmā mērā lauksaimniecību ir ietvērusi savā uzmanības lokā. Laukos dzīvo liela daļa potenciālo vēlētāju, un visas partijas sola dažādus putras podus. Tāpēc svarīgi ar prātu apsvērt un atsijāt tukšus solījumus no reālām iespējām.
Tomēr arī konstruktīvu politisko programmu autori Latvijā mēdz ātri aizmirst solījumus, pārvēršoties patmīlīgos ierēdņos…
Šorīt braucu ar mašīnu, apturēja policists. Manai mašīnai bija ieslēgtas tālās gaismas, nevis tuvās. Nu nepamanīju. Bija jāmaksā pieprasītais sods. Tajā pašā laikā garām padrāzās motociklists milzīgā ātrumā, un neviens neklapēja ar ausīm! Man kā brīvas valsts cilvēkam reizēm rodas riebums: esmu nonācis vienā politiski apspiestā valstī. Kur vien vēršos, visur kāds augstmanis ar savu birokrātiju priekšā. Iestādēs darba laikā svin dzimšanas dienas ar alkoholu. Nodokļu iekasēšana ir drakoniska. Mazajam ražotājam uzliek sodu par to, ka kaut kāda ministrija pēkšņi mainījusi nodokļu piedzīšanas termiņus… Nesamērojami sodi. Vai tad tiešām būtu taisnība tam Dobeles rajona zemniekam, kas radio rīta raidījumā teica, ka cilvēki Latvijā atgādina nevis komandu, bet baru, kas kustas tā, kā ir pieņemts, akli un apmāti!? Nu neesam taču bars! Un Saeimas vēlēšanās tas jāapliecina, paturot tomēr prātā, ka mums ir vajadzīgi vadoņi. Tādu gan ir maz.
Vispār jau demokrātija nav ideālākais valsts pārvaldes modelis, taču – labāka jau nav.
