Karā sabombardētā, padomju laikā nojaukt paredzētā un pēc valsts neatkarības beidzot atjaunotā Svētā Sīmaņa un Annas pareizticīgo katedrāle priecē ne tikai acis, bet arī ausis. Proti, ļoti savdabīgi skan tās seši zvani.
Karā sabombardētā, padomju laikā nojaukt paredzētā un pēc valsts neatkarības beidzot atjaunotā Svētā Sīmaņa un Annas pareizticīgo katedrāle priecē ne tikai acis, bet arī ausis. Proti, ļoti savdabīgi skan tās seši zvani.
Enerģiskā, smaidīgā, laipnā un ar siltu skatienu apveltītā Jeļena Ņikiforova jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus pieder Jelgavas pareizticīgo draudzei. Sākumā viņa darbojās Uspenska baznīcā pie «Jelgavas dzirnavām», pēc tam atjaunotajā Svētā Sīmaņa un Annas katedrālē Raiņa un Akadēmijas ielas krustojumā. Saprotams, ka par pareizticīgajiem vairāk raksta mūsu kolēģi krievu valodā iznākošajā avīzē «Novaja gazeta». Taču interesanti, ka Ņikiforovas kundzes (draudzē viņu vienkārši sauc par Ļenu) darbošanās draudzē nepārprotami iet pāri savu tuvāko cilvēku loka robežām. Proti, nu jau drīz būs gads, kā viņa ir Svētā Sīmaņa un Annas katedrāles zvaniķe. Kā pati saka, vienīgā diplomētā speciāliste šajā jomā Jelgavā un varbūt pat visā Latvijā. Te gan jāpiebilst, ka zināmu papildinājumu ģimenes budžetam Jeļena dod, divas dienas nedēļā strādājot pilsētas slimnīcā. Zvaniķa amats katedrālē viņai ir kā sabiedrisks pienākums. Par zvanīšanu dievkalpojumos algu nemaksā, ja nu vienīgi kāda atlīdzība tiek svētkos vai ceremonijās, kad sanākuši turīgāki kāzinieki vai bērinieki.
Ar ģimenes atbalstu
Savu ticību Ļena ir ieguvusi līdz ar mātes pienu. Viņas sādžā dzimtajā Baltkrievijā cilvēki stingri turējušies pie Dieva, ievērojuši gavēni, svinējuši baznīcas svētkus, un bērnībā viņa pat nevarējusi iedomāties, ka kaut kur pasaulē dzīvo cilvēki, kas bez ticības var iztikt. Jelgavā viņa nokļuva septiņdesmito gadu vidū septiņpadsmit gadu vecumā. Šeit dzīvoja radi, kas vēlējās palīdzēt viņas vecāku daudzbērnu ģimenei. Jelgavā meitene tūlīt atrada ceļu uz baznīcu un turpināja savu garīgo dzīvi. Ļena strādāja linu kombinātā – sākumā cehā, pēc tam grāmatvedībā. Jelgavā arī izveidojās ģimene, un tagad jau viņa ir divu mazbērnu vecmāmiņa. Kad deviņdesmito gadu sākumā linu kombināts sašaurināja ražošanu, Ļenai no tā vajadzēja aiziet. Taču viņa nenolaida rokas: pienācīgi apguva latviešu valodu un sāka strādāt pilsētas slimnīcā, kur, kā pati atzīst, vide ir kristīga.
Tomēr vairāk par maizes darbu viņas dzīvē laiku paņem katedrāle. Ne jau tikai zvanīšana, arī dziedāšana korī, lūgšanu lasīšana, rituāla maizīšu cepšana un pat lauku darbi (Uspenska baznīcai rajonā pieder neliela saimniecība, kur tiek audzēti lauku labumi draudzes vajadzībām, tajā skaitā trūkumcietēju uzturam). Tas viss tiek darīts, stundas neskaitot, ar lielu mīlestību. Ņikiforovu ģimene Ļenas darbošanos atbalsta. To, ka vīrs vai dēls uz dievnamu atnāk apmēram reizi mēnesī, parasti svētkos (meita gan baznīcu apmeklē biežāk), Ļena saprot, jo kādam vajag pelnīt iztiku. «Dzīvojam bez «šika», bet labi,» par savas ģimenes dzīves materiālo pusi piebilst Ļena.
Pareizticīgajiem zvani ir citādi
Zvaniķa amats ir sens. Simtiem gadu ar baznīcas zvaniem ļaudis tika pulcināti ne tikai uz dievkalpojumiem, bet arī uz ugunsgrēka dzēšanu, kariem, dabas stihiju gadījumos. Bargajās Krievijas ziemās ar zvanu skaņām tika līdzēts ceļu atrast tiem, kurus pārsteidzis blīvs sniegputenis. Tagad vairāki no šiem zvaniķa pienākumiem ir aizgājuši vēsturē, tomēr baznīcu bez zvana iedomāties būtu grūti. «Zvans ir baznīcas sirds, un, kad Minskas zvanu lietuvē ieraudzīju mūsu katedrālei domātos zvanus, no prieka apraudājos,» stāsta Ļena. «Esmu ļoti pateicīga saviem garīgajiem tēviem, tajā skaitā arī Vislatvijas metropolītam Aleksandram par to, ka tiku izvēlēta šim zvaniķa amatam,» viņa piebilst.
Pārsvarā gan zvaniķi ir vīrieši. Arī Minskas Garīgajā skolā, kur šopavasar pusgadu ilgo zvaniķu apmācību kursu apguva Ļena, no piecpadsmit mācekļiem tikai trīs bija sievietes. Varbūt zvanīšana fiziski nebūtu tik grūta, taču kāpšana pa stāvajām kāpnēm, stāvēšana pie zvaniem caurvējā vairāk piemērota stiprajam dzimumam.
Man vienreiz bijusi izdevība un gods iekustināt zvanu kādā luterāņu dievnamā. Zvans mēmi zvalstījās uz savas ass, līdz sasniedza leņķi, kad inerce to sāka atsist pret sākumā nekustīgo zvana mēli. Toreiz vaļā muti (lai ausis neaizkrīt) stāvēju blakus zvanam. Taču parasti ne luterāņu, ne katoļu zvaniķim nav jākāpj pašā torņa augšstāvā. Zvans tiek iekustināts ar lejā novilktu garu trosi. Pareizticīgajiem šī sistēma ir citāda: ar īsām trosēm un virvēm, stāvot līdzās zvaniem, tiek kustinātas to mēles (paši zvani paliek nekustīgi). Turklāt, tā kā zvani ir vairāki (Svētā Sīmaņa un Annas katedrālē pagaidām seši, bet drīzumā būs septiņi), zvaniķim jādarbojas gan ar abām rokām, gan pedāli un pat ar elkoni. Kā atzīst Ļena, muzikālā dzirde it kā nav nepieciešama. Jāzina divas lietas: metrs (uzsvērto un neuzsvērto piesitienu kārtība) un ritms.
Maldīgs ir priekšstats, ka zvanus vajag sist stipri. Mēlītes jākustina viegli, glāstoši, tikai tad veidojas īstā labskaņa. Neprašu pie zvaniem pat nevar laist – ar neapdomīgu spēku tos iespējams sasist. Labāk, protams, ja zvaniķim ir mūziķa talants. Tad šis amats var kļūt par kaut ko vairāk – par mākslu. Izcili komponisti, tajā skaitā Pēteris Čaikovskis, izmantojuši zvanu skaņas arī savā daiļradē. Tam, kā atzīst Ļena, vajadzīga meistarība un augstākā prasme, kas apgūstama visu mūžu. Šovasar viņa piedalījās savā pirmajā starptautiskajā zvanu mākslas festivālā, kas notika Polockā, un ieguva diplomu.
Ļenai ir doma, ka Svētā Sīmaņa un Annas katedrālē varētu izveidot zvaniķu skolu, jo līdz šim visi apkārtējie pareizticīgo baznīcu zvaniķi šo amatu ir apguvuši pašmācības ceļā un pieredzes apmaiņa būtu ļoti lietderīga.
Pareizticīgajiem dievkalpojuma laikā zvani var skanēt vairākas reizes. Ir daudzas un dažādas kombinācijas, ko nezinātājs pat lāgā neatšķirtu, bet šā vai tā šīs skaņas parasti dod garīgu spēku, kopības izjūtu un mierinājumu.
