Ir tikai divas iespējas, kā nokļūt Dānijā: peldot vai lidojot. Augstums kopš bērnības manī iedveš bailes, tādēļ no lidmašīnas biļetes atteicos uzreiz. Atlika kuģot.
Ir tikai divas iespējas, kā nokļūt Dānijā: peldot vai lidojot.
Augstums kopš bērnības manī iedveš bailes, tādēļ no lidmašīnas biļetes atteicos uzreiz. Atlika kuģot. Neesmu gan nekāds rūdītais «jūras vilks», taču iepriekš jau vairākas reizes biju izbaudījusi, ko nozīmē brauciens ar prāmi. Jāsaka godīgi, iesākumā gāja diezgan plāni, ieguvu pat iesauku – zivju barotāja, jo ik pa brīdim bija jāpārliecas par bortu… Šim pārbraucienam iegādājos tabletītes, kas palīdzēja turēties puslīdz braši. Taču, tiklīdz biju novērsusi vienu likstu, tā klāt cita.
Ceļojums sākās bez starpgadījumiem. Saņēmu biļeti un devos uz prāmi, pie sevis nodomājusi: «Jauki, atkal būtu bijusi iespēja pārvadāt ko nelikumīgu, jo neviens nekad nav pārbaudījis manu bagāžu.» Nē, ne jau tas, ka man to gribētos, bet vienkārši… tā jau ceļo narkotikas, ieroči un kas tik ne vēl.
Uzkāpu uz sava kuģa un devos uz telpu, kas domāta tiem pasažieriem, kuri bija izvēlējušies kuģot sēdus. Tādā veidā transporta pakalpojumi izmaksāja uz pusi lētāk. Arī es, studente būdama, piespiedu kārtā atteicos no gultas, televizora, savas dušas un, izdevusi deviņdesmit eiro, ceļā devos, ieritinājusies man ierādītajā krēslā.
Bija pāri pusnaktij, kad prāmis atstāja ostu. Taču uz klāja un koridoros nekas neliecināja par miera stundas iestāšanos. Visapkārt valdīja troksnis, klaigas un uzdzīvotāju dziesmas latviešu valodā. Tur pirms smagā darba atpūtās tālbraucēji. «Jāmāk samierināties,» klusībā nospriedu: «Galu galā neesmu jau mājās!» Biju dzirdējusi kādu sakām: ja tiešām gribi gulēt, vari aizmigt arī kara laukā. Miegs ņēma virsroku, un jau pavisam drīz ceļa biedri, iespējams, varēja dzirdēt manu krākšanu.
Nebija ne jausmas, cik ilgi nogulēju, taču, kad atvēru acis, manā priekšā stāvēja, pareizāk sakot, līgojās kāds nezināms vīrietis, kas, apreibis no pārmērīgas «zaļā pūķa» devas, par visām varītēm gribēja man blakus, tā teikt, nosnausties. Viņu neapturēja iebildumi un pat mana paceltā balss. Īsti nesapratu, vai pārējiem, kas atradās tajā pašā telpā, bija vienalga, kas notiek, vai viņu tur vienkārši nebija. Izmēģināju gan kliegt (tiesa gan, ne pārāk skaļi, jo tas varētu piesaistīt pārējo uzmanību, kas manī neviesa nekādu uzticību), gan izmantot vardarbīgus paņēmienus – spert un kost –, līdz drosme palēnām sāka atkāpties papēžos. Tad, par laimi (bet pirmajā brīdī likās – par nelaimi), telpā iestreipuļoja kāds naktsviesa biedrs. Domāju, ka varbūt šis arī gribēs atpūsties no izklaides, taču atskanēja tik tikko saprotams aicinājums: «Jura, poiģom damoi!» Biju patiesi pārsteigta, noskatoties, kā pa durvīm izstreipuļoja abi pudeles brāļi.
Pavisam nesen kaut kur redzēju aptauju par to, kāds ir visnedrošākais transporta līdzeklis. Aptaujātie kuģi bija ielikuši otrajā vietā, taču nezinu, vai balsojot cilvēki domāja par drošību, kādas trūka man…
