Demokrātijas jēga ir politikai darboties sabiedrības labā, tas ir, politiķu centieniem jābūt pakārtotiem sabiedrības interesēm. Latvijā politika darbojas atsevišķu interešu kopu un personu labā.
Demokrātijas jēga ir politikai darboties sabiedrības labā, tas ir, politiķu centieniem jābūt pakārtotiem sabiedrības interesēm. Latvijā politika darbojas atsevišķu interešu kopu un personu labā. Tātad par demokrātiju nevar būt runa. Spilgts tā apliecinājums ir šīsnedēļas «skrejlapu skandāls».
Priekšvēlēšanu drudzis sasniedzis kritisko masu, un tam, kā parasti, pieticis ar vienu nieku, nenozīmīgu pilienu, lai kauss plūstu pāri malām. «Piliena» loma tikusi kādu politisko partiju nomelnojošām lapelēm. Pieņemsim, ka skrejlapu saturs bija aizvainojošs pēc būtības. Jautājums ir par to, kas šīs skrejlapas drukājis, kas pasūtījis. Kādam nolūkam, tas, šķiet, komentārus neprasa – lai nobīdītu malā sāncenšus.
Tipogrāfijas direktors apgalvo, ka skrejlapu pasūtītājs bijis apvienības «Latvijas ceļš» partijas biroja direktors, savukārt viņš to kategoriski noliedz. Viena vārdi pret otra vārdiem. Pierādījumu nav ne vienai, ne otrai pusei. Tomēr tas netraucē «vienu pusi» arestēt. Uz kāda punkta pamata? Aizdomu? Bet pat aizdomām nav tiešu pierādījumu.
Tālākie notikumi risinās kā ceturtās šķiras politiskajā trillerī. Ministru prezidents aicina «uz tepiķa» iekšlietu ministru, lai prasītu paskaidrojumus, kādēļ viņš tik jestri rīkojies. Stundas laikā ministrs tā arī neko jēdzīgu nav spējis paskaidrot, tādēļ premjers zēniņu atstādina no amata. To pildīt tiek uzticēts aizsardzības ministram. Tiesiskā, demokrātiskā valstī iekšlietu sistēma turpinātu darboties ierastās sliedēs. Tikai ne Latvijā: tur atstādinātais iekšlietu ministrs vēl arī nākamajā dienā turpina braukāt dienesta automašīnā, bet Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs joprojām viņam sniedz dažādas ziņas. Ministrs, kas savā darbības laikā konsekventi centies aizstāvēt policiju, cīnīdamies pret informācijas noplūdi, pirms lietas izmeklētas, šoreiz pats ir tas, kas sabiedrībai dara zināmu informāciju, kas, tiesa, reti kuru interesē, izņemot skandālā iesaistītās politiskās partijas, bet tā atbilstoši likumam būtu glabājama, ja ne aiz septiņiem zieģeļiem, tad nu vismaz no IeM ēkas nebūtu iznesama.
Šajā sakarā premjera turpmākā rīcība ir vismaz formāli loģiska: viņš IeM valsts sekretāram prasa paskaidrojumus par to, kā pieļauts, lai privātpersona (bet kopš pirmdienas vakar iekšlietu eksministrs tieši tāda persona arī ir) varētu piekļūt minētajai informācijai. Pretī viņam tiek atcirsts: «Es turpmāk kategoriski atsakos runāt ar visādiem premjeriem, ministriem, ministru vietu izpildītājiem un tamlīdzīgiem… (seko necenzēts vārds).»
Ievērosim: to atļaujas teikt valsts ierēdnis. Vai tas, pirmkārt, neliecina par to, ka policija šajā valstī sevi uzskata pāri likumam esošu? Un, otrkārt: kas mudina ierēdni rīkoties tik vaļīgi, ja ne nesodāmības apziņa, kuru varētu viest tikai dzelžaina, apriora pārliecība par «skrejlapu skandāla» sižetu vēl pirms tam, kad pabeigta tā izmeklēšana? Bet, ja tā, tad rodas nākamās aizdomas – par to, ka minētais skandāls patiešām ir provokācija, turklāt to inscenējis IeM augstajam ierēdnim labi zināms politiskais spēks, režijā visu tik smalki aprēķinot, ka lietas iznākums jau iepriekš zināms.
Būtībā «skrejlapu skandāls», eksplodējis ar klaji politisku mērķi nogrūst no distances priekšvēlēšanu skrējiena sāncensi, vienlaikus uzspēris gaisā milzīgu mēslu čupu. Jo tajā ilgāk vandās, jo šķebīgāk kļūst. Tāpēc, ka atklāj visu šo mēslu pīrāgu šķērsgriezumā, kur kārtām un savā starpā sajaukušās partiju politiskās intereses, kas tiek liktas augstāk par morāli un sabiedrisko labumu, valsts ierēdņu hipertrofētā pārākuma apziņa, patvaļa un korumpētība (šajā gadījumā tā izpaužas kā vāji maskēta sadarbība ar vienu konkrētu poltisko partiju), kā arī (diemžēl) visas mūsu valsts aparāta trauslumu: pietiek ar žūksnīti apdrukātu papīrīšu, lai būtu apdraudēta valdības stabilitāte.
Tuvākajās dienās mainoties politiskajai vadībai, neviens nevar būt drošs par iekšlietu struktūru stājas nevainojamību. Precedents radīts, tātad nevaram būt simtprocentīgi pārliecināti, ka, piemēram, principā nav iespējams šo struktūru izraisīts vai vismaz atbalstīts valsts apvērsums. Par to neviļus jādomā, pakāpjoties un mēģinot palūkoties tālāk – pāri šai mēslu čupai.
Vienlaikus pats «skandāls» nav izēstas olas vērts neatkarīgi no tā, kas ir tā autors: apvainotā partija, pati apvainotāja vai kāds «trešais spēks». Aptaujātie skandālā neiejaukto partiju pārstāvji gandrīz vienprātīgi noliedz kaut kāda «trešā spēka» klātbūtni, jo tad loģiski būtu jājautā, piemēram, kur modrie kārtības sargātāji bijuši augustā, kad līdzīgas skrejlapas parādījušās pirmoreiz. Tātad notikumam ar skrejlapām nebūtu piešķirama lielāka rezonanse par jau pierastajiem partiju ķīviņiem. Tiesa, tie ar katru dienu kļūst arvien negantāki un ciniskāki. Par to nevajag brīnīties, jo 12 gados šo iespēju esam radījuši mēs – vientiesīgie vēlētāji, kas tā arī neesam iemācījušies atsijāt graudus no pelavām. Pa šo laiku politiskās pirajas ir apvēlušās un prasa arvien vairāk ēsmas.
Mēdz sacīt, ka politiķis nav profesija, tā esot diagnoze. Pašlaik piedzīvojam ne vairs vienkārši slimības progresu, bet epidēmijas kulmināciju. Kurš izdzīvos – izveseļosies.
