Modris Jansons, uzņēmējs: Jā, diezgan bieži. Dzejolis ir skaists, un tas naudu nemaksā. Varu sev pasūtīt dzejoli, kādu attiecīgajā situācijā vajag.
Modris Jansons, uzņēmējs:
Jā, diezgan bieži. Dzejolis ir skaists, un tas naudu nemaksā. Varu sev pasūtīt dzejoli, kādu attiecīgajā situācijā vajag. Vienkārši apsēžos, noskaņojos, un tā top mans dzejolis. Tā saturs ir atbilstošs gadījumam. Nesen ar dzejoli apsveicu mammu jubilejā. Ir vajadzīga īstā stīga, lai garadarbs taptu.
Rakstu sirsnīgus dzejoļus, mazlietiņ ar humoru. Salkanos vairs ne, tas vecums ir garām. Jaunībā gan tika sacerēti asaraini un sērīgi pantiņi. Kā es tos pasniedzu? Sūtīju pa pastu. Nolasīt aci pret aci nebija dūšas. Tagad gan tā vairs nav. Savs labums – buča – par to jau man tiek.
Māris Ainārs, Ozolnieku pagasta Padomes priekšsēdētājs:
Es vairāk esmu tehnisks cilvēks, dzeju nerakstu. Kaut gan jāpadomā… Lai rakstītu, jābūt talantīgam, romantiskam. Es esmu praktisks. Savulaik arī sacerējumus izvēlējos rakstīt par brīvo tematu.
Man vienmēr traki bijis jāstrādā, jau no 15, 16 gadu vecuma.
Vēstules gan esmu rakstījis. Tās kādreiz bija modē. Tagad cilvēki tik aizsūta viens otram «mesidžu» pa mobilo tālruni, un viss. Agrāk bija kartītes…
Esmu mēģinājis rakstīt dzejoli, bet nav īsti izdevies. Kritiski vērtēju savu dzejošanu, un iespējamais adresāts to tā arī nesaņēma. Bet vēl jau var paspēt!
Saulvedis Šalājevs, Jelgavas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Kriminālpolicijas priekšnieces vietnieks:
Savu ne, bet citu autoru dzeju esmu dāvājis. Pašam šķiet, ka nav talanta, taču esmu gana romantisks. Patīk skanīgi dzejoļi ar dziļu jēgu, un tādu var paņemt jau gatavu. Atminos – skolā mūs pamatīgi dresēja latviešu valodas skolotāja Lazdiņas kundze. Pateicoties viņai, augstskolā šajā priekšmetā dabūju 10 balles. Arī sapratu, ka uzrakstīt dzejoli nemaz nav tik vienkārši.
Reizēm gadījies «uzskriet virsū» ļoti labiem dažādu autoru dzejoļiem un pasniegt tos otram trāpīgā brīdī.
