Ikdienā nemaz par to nedomājam, ka skolā iemācāmies ne tikai rakstīt, rēķināt un citas gudrības. Tur mēs iemācāmies arī pasauli redzēt un izprast.
Ikdienā nemaz par to nedomājam, ka skolā iemācāmies ne tikai rakstīt, rēķināt un citas gudrības. Tur mēs iemācāmies arī pasauli redzēt un izprast. Skolotājs ir cilvēks, kas ar savu pieredzi, emocijām palīdz saskatīt būtisko. Vaira Andersone bērnus māca šo pasauli ieraudzīt un izteikt krāsās.
Vaira ir zīmēšanas skolotāja, zīmēšanas studijas vadītāja, atzīta par pagājušā mācību gada labāko sākumskolas skolotāju. Viņa šovasar apmeklēja Itāliju, lai lielākos mākslas darbus redzētu savām acīm un redzētajā dalītos ar skolēniem.
Kā notika jūsu pirmā saruna ar mākslas pasauli?
Mākslas vienreizības izjūta radās, jau mācoties Elejas pamatskolā. Sešpadsmit gadu vecumā izlēmu doties uz Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, lai turpinātu attīstīt iemaņas, kuru pamatus man ielika Uldis Roga. Liepājā mācījos Keramikas nodaļā – zīmēšanu un gleznošanu. Uz šīm zināšanām es balstos, strādājot ar bērniem. Pirms nonācu skolā, vairākus gadus biju «Latvijas keramikā» māksliniece. Darbs patika, taču visu laiku nepameta izjūta, ka manī paliek kaut kas nepiepildīts. Pods ir un paliek pods. Tā radīšanas procesā veidojas vienīgi monologs. Ar bērniem ir citādi. Mēs runājam. Dzīve mums pastāvīgi dod iespējas pilnveidoties. Jebkurā vecumā ir jāsaņem drosme, lai to izmantotu. Vienu tādu iespēju liktenis piedāvāja man – kļūt par zīmēšanas skolotāju, būt tai, kas atver mazajam cilvēkam mākslas pasauli. Esmu pateicīga par to.
Vai, sākot strādāt skolā, netrūka zināšanu pedagoģijā?
Kamēr pabeidzu Daugavpils Pedagoģiskās augstskolas filiāli, strādāju ar sirdi, intuitīvi. Padomju laikā izglītības sistēma apzināti ignorēja psiholoģiju kā pedagoģijas svarīgu daļu. Mūzikas, literatūras un mākslas ietekme uz personību tika noklusēta. Uzskatu, ka svarīgi ir ne tikai tas, cik tu kvalitatīvi pārzini savu priekšmetu, bet arī, kā to pasniedz. Pedagogs ar savu attieksmi ietekmē bērna turpmāko attīstību. Man ir paveicies studēt un vienlaicīgi savu pieredzi realizēt praksē. Kad bija sesija, audzināmā klase juta līdzi un pirms eksāmeniem pat pamācīja špikot.
Kādam, jūsuprāt, jābūt zīmēšanas skolotājam?
Turpinot mācības Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas institūtā, sākās mana patiesā atklāsme par mākslas pedagoģiju. Par šo tēmu esmu izstrādājusi maģistra darbu. Man ir tas gods turpināt profesora Jāņa Anšpaka iesākto. Viņš līdz šim ir vienīgais, kas 20. – 30. gados pētījis mākslas pedagoģiju un pētījumus apkopojis.
Ja pedagogs ir stiprs ne tikai kā mākslinieks, bet arī kā pedagogs, tad māksla tiešām audzina. Šīm abām lietām ir jābūt kopā.
Ko skolotājs pats gūst no mācību procesa?
Ar bērniem strādāt ir viegli. Viņi ir atvērti. Kopš strādāju ar bērniem, esmu sevi atklājusi no jauna. Protams, būt skolotājam nav viegli. Ir sarūgtinājumi, taču daudz vairāk ir skaistu mirkļu, jo bērns nāk tev pretī.
Pirmajai klasei pirmajā stundā skaidroju, ka ar krāsu ir jāsasveicinās, jāglezno glāstot. Līnijai nav jābūt taisnai, tai jānāk no sirds. Pirmajā nodarbībā bērni zīmē, ko vēlas. Tā es iepazīstos ar viņiem. Zīmējumā parādās bērna sāpe, prieks, arī slimības, tas nāk no zemapziņas. Jāatzīst, ka ar katru gadu bērni kļūst agresīvāki. Mums, pedagogiem, jāstrādā, lai sakārtotu viņu garīgo pasauli, viņus mierinātu, jo bērni nāk uz skolu «uzvilkti». Varbūt katram atsevišķi tas nav tik izteikti, bet, kad viņi skolā liek savu bēdu kopā, tad nu tā skan. Savā maģistra darbā es uzsveru, ka zīmēšana ir viens no veidiem, kā sakārtot gara pasauli. Tas ir mākslas priekšmetu uzdevums. Eksaktās zinātnes bērnā attīsta intelektu. Svarīgi, lai zīmēšanas stundā mazais cilvēks mācās dzīvi, nevis tikai līniju novilkt. Radot mēs visi mācāmies. Cilvēks ar augstu intelektu garīgi var būt tukšs. Visam jābūt harmonijā.
Parasti bērnus aptaujāju, ko viņiem dod zīmēšanas stunda. Un interesanti, ka daļa atbild, ka tajā viņi atpūšas. Mēs bieži zīmējam mūzikas pavadībā. Vēl neviens nav teicis, ka klasiskā mūzika traucē.
Kā strādājat mākslas studijā?
Bērnus skolā mazliet ierobežo mācību programma, kas satur zināmos rāmjos. Zīmēšana ir brīvības izjūta, taču dzīve katram uzliek rāmjus, ar kuriem ir jārēķinās. Es saviem skolēniem saku: «Izdari to, ko vajag, tad vari darīt to, ko gribi.» Zīmēšanā nedrīkst būt nesekmīgu atzīmju. Ja esi atnācis ar otām un krāsām, tu jau esi gatavs radīšanas procesam – tu jau esi ienācis mākslas pasaulē.
Studijā mēs esam brīvāki. Šiem bērniem zīmēšana nozīmē kaut ko vairāk par mācību stundu. Lai bērns varētu zīmēt, manuprāt, galvenais ir motivācija. Motivācija plus talants. Katrā slēpjas iespējas, kuras var attīstīt.
Mēs ļoti daudz ceļojam, braucam uz muzejiem, turpat zīmējam. Tiek uzkrāta milzīga informācija, kas neizzūd. Tu nevari zīmēt Japānu, iepriekš neko neuzzinot par to. Vienā nodarbībā tēma bija baroks. Meklējām dažādus materiālus, skatījāmies videofilmu. Klasē ienāca mazā Alisīte un, skatoties uz vienu zīmējumu, pārliecinoši sprieda: «Tāds skaists barokāls zīmējums!» Zināšanas dod pārliecību. Konkursi ir labi, bet tie ļoti dara pāri bērniem. Ar uzvarētājiem jau viss būs kārtībā, taču bērni psiholoģiski ir jāsagatavo tam, ka var arī neuzvarēt. Ir jāpārliecina, ka arī tas ir gandarījums, ja esi piedalījies.
Kā radās Itālijas projekts?
Lai pedagogs varētu izglītot, viņam pašam nemitīgi jāizglītojas. Kas gan mākslas skolotājam var dot labāku izglītību, kā redzēt gleznu un mākslas darbu oriģinālu. Tā radās projekts, ko atbalstīja Hansabankas Jelgavas filiāle. Itālija – mākslas meka, tas man vienmēr bijis kluss sapnis sirdī. Manas teorētiskās zināšanas bija spēcīgas, tāpēc Itālijā jutos tā, it kā es tur jau būtu agrāk bijusi. No grāmatām biju nokļuvusi dzīvē. Florence, Roma, Venēcija… Kad skaties gleznās, šķiet, laiks ir apstājies. Ja ģēniji rada darbus, tu tajos redzi pasauli viņu acīm. Tu redzi nevis fotogrāfiju grāmatā, bet īstu marmoru, krāsas. Kolizejs, Panteons – Dievu templis, Rafaello Santi kaps, Vatikāns… Vatikāna varenums neliek cilvēkam justies niecīgam. Tu saproti, ka to veidojis cilvēks, nevis Dievs. Ceļojuma laikā nācu pie atziņas, ka lielus darbus jādara pašam cilvēkam. Dievā var smelties garīgi.
Esmu pārliecināta, ka pienāks brīdis un es vēlreiz tur nokļūšu. Un tad gleznošu. Pēc brauciena citādi redzu mākoņus un visu apkārtējo pasauli. Arī cilvēkus. Tagad ne tikai kavējos skaisto formu un krāsu pasaulē, bet esmu guvusi ierosmi jauniem darbiem, turpināšu iesākto mākslas pedagoģijā.
Kad mani pavadīja uz Itāliju, teica: «Atved bērniem Itāliju!» Esmu to atvedusi savā sirdī.
