Viss kaut kad kaut kur jau ir noticis – revolūcijas, reakcijas, pārmaiņas un sastingums. Lai kā arī nebūtu, politiskajā sistēmā nekas fundamentāls nemainās uzreiz – visā ir kaut kāds secīgums.
Viss kaut kad kaut kur jau ir noticis – revolūcijas, reakcijas, pārmaiņas un sastingums. Lai kā arī nebūtu, politiskajā sistēmā nekas fundamentāls nemainās uzreiz – visā ir kaut kāds secīgums. Demokrātija ir labākā no politiskajiem režīmiem tālab, ka dod iespēju stiprināt pārliecību, ka izmaiņas politiskajā sistēmā, lai arī pakāpeniskas, tomēr ir iespējamas. Šodien Latvijā notiek 8. Saeimas vēlēšanas – kādam racionāla, kādam emocionāla izšķiršanās par to, kā valsti attīstīt turpmākos četrus gadus.
8. Saeimas vēlēšanas kā vienu no (!) iedzīvotāju līdzdalības veidiem nevajadzētu absolutizēt, tās uzskatot vai nu bezmaz par vienīgo glābiņu nenobriedušajai nācijai, vai arī par milzīgu balagānu, kurās piedalīties ir zem katra goda. Manuprāt, patiesība nav nedz ārā, nedz iekšā, nedz pa labi, nedz pa kreisi. Jebkuru, tai skaitā šodien notiekošo, vēlēšanu jēga ir pa vidu. Proti, vēlēšanas ir veids, kā Jānis, Anna, Ivans un citi vairāk vai mazāk racionāli katrs pie sevis un diskusijās ar apkārtējiem var rezumēt politisko partiju solījumus un paveiktos darbus. Vēlēšanas ir iespēja Latvijas iedzīvotājiem apliecināt, ka viņi grib un var paskatīties tālāk par savu zupas šķīvi.
Šīs vēlēšanas uzskatāmi parādīs, pareizāk, apstiprinās to, kādi ir svarīgākie vēlētājus ietekmējošie faktori. Esmu optimists un domāju, ka lielāko daļu tomēr vairāk ietekmēs nevis tas, ko viens orators par kādu partiju ir sarunājis lielāko tiesu banālajās politisko partiju reklāmās, bet gan tas, kā katrs politiķis pamato savus solījumus, cik ticami un loģiski tie ir. Gribot negribot tomēr ir jāatzīst (nekad nav par vēlu!), ka vēlēšanas ir prāta, nevis emociju spēle.
Protams, vieglāk pie cilvēkiem nākt ar emocijām, nevis ar prātu. Tālab partijas histēriski un pat ļoti smieklīgi pēdējās dienās sabiedrību cenšas «kacināt» ar stulbiem priekšvēlēšanu kompromatiem. Politiskie konkurenti pēkšņi kļūst par visīstākajiem izmeklētājiem, šķetinot trakas, citu partiju sastrādātas, «itkā-šmuces». Cerams, ka šādi pseidoskandāli īpaši neietekmēs 13 līdz 15 procentu svārstīgo vēlētāju izvēli. Brīžiem rodas iespaids, ka vēlēšanas notiek, bet pašu vēlētāju nav, jo retā partija cenšas runāt par Latvijas iedzīvotājiem primāri risināmiem jautājumiem, galvenokārt aprobežojoties ar to, kas plašsaziņas līdzekļos līdz apnikumam muļļāts.
Partijas, kas uz vēlēšanām startē ar klaju ideālismu, ir nolemtas nelaimei. Latvijas sabiedrība kopumā ir samērā ciniska un pesimistiska, tālab lielākās partijas nāk pie vēlētājiem ar negatīvismu, primitīvi nomelnojot savus konkurentus. Taču praktisks optimisms, lai cik arī tukšs šis vārds kādam neliktos, ir vajadzīgs. Politiskā retorika bijusi un būs, taču runa ir par būtību, respektīvi, vai partijas aicina uz dialogu vai sola stingro roku iedzīvotājiem, vai piedāvā argumentus «par»/«pret» Eiropas Savienību un NATO, vai savas nostādnes formulē stilā, kas tuvs Valda Artava pantiņiem. Dialogam jābūt vienam no izvēles kritērijiem, tas ir, vai partija provocē mani – vēlētāju – uz domāšanu, vai pieņem, ka vēlētājs ir definējams ar pēdējās nedēļās vairākkārt izskanējušo metaforu «vidējais stulbenis».
«Tikai nacionālā ideja attaisno Satversmes Sapulces sanākšanu un darbošanos. Šī ideja arī skubinās visas partijas tā izturēties Satversmes Sapulcē, ka ar iespējamu kopdarbību, vienalga, pozīcijā vai opozīcijā tiek nodrošināts valstisks darbs un iespējami augstāka nācijas labklājība,» tā mēnesi pēc Satversmes sapulces sanākšanas uz pirmo sēdi 1920. gadā tika rakstīts «Ilustrētajā Žurnālā». Tad vēl nebija Saeimas, taču bija ticība racionālas izvēles un dialoga iespējamībai. Tagad Latvijas politikas praksē ir uzkrāta pieredze – aiz muguras jau ir vairāki parlamenta sasaukumi, taču nekas nemainās, bet, ja mainās, tad tikai formā, nevis saturā. Tiekšanās pēc labklājības, politiķu atbildības un citiem demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanai nepieciešamiem mērķiem paliek tā pati arī pēc 82 gadiem. Vienīgi mūžīgais jautājums, kā šos mērķus labāk sasniegt. Šīs vēlēšanas izšķir, vai mēs paliekam uz vietas, vai turpinām tuvināties rietumnieciskās politikas labākajiem standartiem. Prāts tiecas izvēlēties, izvēle ir nākotnes veidotāja, tā atkarīga no mums.
