«Ceļš uz pekli». No «Amerikāņu skaistuma» Sems Mendess līdzi paņēmis kopā ar operatoru Konradu L.Holu un komponistu Tomasu Ņūmenu aizsākto sapņaini apcerīgo audiāli vizuālo rokrakstu.
«Ceļš uz pekli» (līdz 10. oktobrim – «Kino 19» pulksten 15, 17.30, 20).
No «Amerikāņu skaistuma» Sems Mendess līdzi paņēmis kopā ar operatoru Konradu L.Holu un komponistu Tomasu Ņūmenu aizsākto sapņaini apcerīgo audiāli vizuālo rokrakstu, kas 1999. gadā viņa kinodebijai sagādāja Amerikāņu Akadēmijas atzinību. No gadu gaitā slīpētās teātra režisora pieredzes – spēju aktieriem nodot savu smalko «skaļuma, maiguma, plašuma un trausluma izjūtu». Tā to raksturojis «Ceļa uz pekli» galvenās lomas tēlotājs Toms Henkss, kas savu aktierdarbu sarakstam var pievienot spožu tēlojumu iepriekš neierastā ētiskā traktējumā – emocionāli apvaldīto gangsteri Maiklu Salivanu. Pēc režisora vārdiem, daudzo scenāriju vidū izvēlēties stāstu no trīsdesmito gadu gangsterdzīves viņu mudinājusi iecere uzņemt ko tādu, kam ar iepriekšējo filmu kopīgs vien psiholoģiskās drāmas jēdziens plašākajā nozīmē, un, kā liecina īstenojums, atšķirība nudien nav kvalitatīva.
***
Agnese Āboltiņa:
Šķietamās gangsterfilmas pamatā – psiholoģiski dziļi raksturi. Īpaši daiļrunīgi ir klusuma caurvītie bezvārdu komunikācijas – skatienu sarunas – brīži. Mazu humoresku starpspēles kalpo filmā valdošās spriedzes kontrastam un skatītāju nervu šūnu atslodzei. Sevišķi labs Toma Henksa tēlojums.
Līva Vertule:
Nebūdama psiholoģiski pārlieku smaga, filma tomēr vēsta dziļu un skaidru pamatdomu. Patika arī iejūtīgi atveidotās tēva un dēla attiecības un tas, ka pie sprieduma, kas filmā labs, kas slikts, katram jānonāk pašam.
Kristīne Jansone:
Drāma šā apzīmējuma tiešākajā nozīmē. Efektu pastiprina piemēroti izvēlēta mūzika. Mūsdienīgs sižets un pagājušā gadsimta 30. gadu norises laika spēcīga dvesma. Ļoti psiholoģisks darbs. Patiks tiem, kam pietiks uzmanības to izprast un izdzīvot.
