Saruna ar premjeru Andri Bērziņu notika «bez piecām minūtēm» Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Vēl kvēloja viņa cerība veidot valdību, vēl viņš pat domās nepieļāva varbūtību, ka «ceļiniekiem» būs jāatvadās no vietām parlamentā.
Saruna ar premjeru Andri Bērziņu notika «bez piecām minūtēm» Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Vēl kvēloja viņa cerība veidot valdību, vēl viņš pat domās nepieļāva varbūtību, ka «ceļiniekiem» būs jāatvadās no vietām parlamentā.
Latvijas politiskā dzīve apmetusi vēl vienu spirāles loku, kur atskaites punkts ir Saeimas vēlēšanas. Protams, ikvienam gribētos, lai šī spirāle vairāk atgādinātu stingru atsperi, kas nodrošinātu arvien augstāku ekonomikas attīstības un labklājības palēcienu. Ir tomēr skaidri redzams, ka šī «atspere» ir bijusi diezgan slābana, katrā ziņā – slābanāka, nekā bijām to iedomājušies atjaunotās neatkarības pirmajos 12 gados. Taču jāatzīst, ka katrs tās vijums sabiedrību pacēlis mazliet augstāk. Un pirms katrām jaunām Saeimas vēlēšanām arvien ceram, ka nākamais vijums būs atsperīgāks, ka tas nesīs būtiskākas pārmaiņas mūsu labklājībā.
Ja būtu gana ar spriedzi, koncentrētajām cerībām un vēlmēm, ko vēlēšanu priekšvakarā izjūtam mēs katrs, ja tām pieskaitītu vēl milzu enerģiju, ko izšļāc politisko partiju priekšvēlēšanu aģitācija un reklāma – jau ar to vien pietiktu, lai mēs tiktu uzmesti Leiputrijas kalna virsotnē. Diemžēl politika nav tikai abstrakts jēdziens. Tā cieši savijas ar ekonomiku, un vairs nepietiek tikai ar labiem nodomiem un pacilātību.
Par to visu un arī par politiķu atbildību, par padarīto un vēl darāmo runājām ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu dažas dienas pirms Saeimas vēlēšanām.
Raksturojiet, lūdzu, īsumā situāciju, kādā uz 8. Saeimas sliekšņa atrodas mūsu valsts un kāpēc iedzīvotājiem ir tik svarīgi izdarīt pareizo izvēli.
Latvijai visā pastāvēšanas vēsturē nav bijusi tik labvēlīga ārpolitiskā situācija kā pašlaik. Ja šo iespēju palaidīsim garām neizmantotu, diezin vai kādreiz tāda vēl radīsies.
Paskaidrojiet, lūdzu, konkrētāk.
ASV un Krievija ir savstarpēji tuvinājušās, daudzos jautājumos saskaņojušas un arī panākušas interešu sakritību. Un tas notiek laikā, kad Latvija ir nonākusi pie NATO un Eiropas Savienības (ES) durvīm. Formāli mums neviens neiebilst, netraucē pie tām klauvēt, lai gan, protams, joprojām esam Krievijas ģeopolitisko interešu lokā. Tas ir jūtams, jo ik pa laikam tiek sūtīti dažādi «signāli» un «zīmes». Ne velti Krievijas prezidents tikās ar mūsu Saeimas opozīcijas frakcijas vadītāju. Ne velti sociāldemokrātiem palīgā teicās doties Maskavas mērs. Ne velti bija iecerējis uz Latviju atbraukt un, visticamāk, kādu skandālu uzrīkot Žirinovska kungs. Tās visas nav tikai nejaušas sakritības, bet gan «lielā politika», ko ikdienā varbūt pat nesaskatām. Tādēļ mums jāizmanto minētā iespēja, lai nebūtu kā pagājušajā gadsimtā, kad trīs četras reizes mainījās valsts iekārta, kad mūs sūtīja uz vienu vai citu pasaules galu, slepkavoja karos. Iestājoties NATO, nokļūsim spēcīgākajā kolektīvās drošības sistēmā. Un vienlaikus, pats galvenais, sev iegūstam stipru, drošu tirgu.
Abām organizācijām – NATO un Eiropas Savienībai – katrai ir savi mērķi…
Jā, ES pirmām kārtām Latvijai nozīmē plašu, lielu tirgu mūsu rūpniekiem, pārtikas ražotājiem, tā ir plaša telpa mūsu zinātniekiem un neierobežotas iespējas visiem cilvēkiem. ES nozīmē arī kaut ko citu: līdzekļus, ko ES investēs mūsu valsts infrastruktūrā. Ceļos, ūdensapgādē, kanalizācijā – tādām vajadzībām, kādās bez savas speciālas intereses neviens privātais uzņēmējs naudu neiegulda, un ko valsts spētu izdarīt tikai daudz ilgākā laikā. Dalība NATO garantēs uzņēmējdarbības vides attīstības drošību, kas ir ļoti svarīgi, lai varētu piesaistīt pietiekami lielas privātas investīcijas. Investoriem ir būtiski, lai viņi ieguldītu savus līdzekļus valstī, kas būtu maksimāli pasargāta no dažādām nejaušībām.
1995. gadā esam pauduši, ka vēlamies iestāties ES un NATO. Pagājuši vairāki gadi, šajā laikā daudziem kļuvis skaidrāks priekšstats par abām aliansēm, un ne katrreiz tas ir pozitīvs. Ko tad, ja referendumā tauta nobalsos pret iestāšanos ES?
Mēs esam pateikuši: gribam tajā iestāties. Bet varam jau arī «pārdomāt», pateikt, ka vairs negribam iet izvēlēto ceļu. Ticiet, neviens mums neko neteiks, jo neviens mūs aiz ausīm nevelk tajā savienībā iekšā. «Tā ir jūsu izvēle,» mums atbildēs.
Daži uzskata, ka varbūt nevajag ES stāties jau tagad, bet gan to darīt kaut kad mazliet vēlāk.
Muļķības. Pašlaik Francijas bijušā prezidenta Žiskāra d’Estēna vadībā notiek lielais ES konvents – tautu sapulce, kurā katru valsti pārstāv trīs cilvēki. Esam arī nozīmējuši trīs cilvēkus, kas piedalās Eiropas nākotnes apspriešanā. Ja iestāsimies ES tagad, kad tā faktiski ir valstu savienība, tad pie kopīgā sarunu galda mēs par to arī spriežam. Ja tiks runāts par ES kā par federālu valsti, tad būs jāgroza visa likumdošanas aktu sistēma. Principā to varam sagaidīt, taču, ja būsim nokavējuši iestāšanos, ja jau nebūsim savienībā iekšā, paši nevarēsim piedalīties (arī) savas nākotnes apspriešanā: mēs būsim citā kvalitātē – mūsu likteni tad varēs lemt bez mums. Tagad mums ir tiesības iestāšanās līguma normas bloķēt, nepiekrist. Jebkurā savienībā varam iestāties vienīgi ar noteikumiem, ka esam neatkarīga valsts, un tikai pati valsts, mūsu parlaments var deleģēt savienībai kaut kādas funkcijas (piemēram, ārpolitikas vai vēl citas funkcijas, kas varētu rasties). Jebkurā gadījumā esam ieinteresēti runāt par vienotu ekonomisko telpu, par centrālo banku, kas emitē eiro kā vienotu valūtu… Agrāk vai vēlāk mums būs jāsāk diskusijas, piemēram, par nodokļu harmonizēšanu. Bet tad tas būs jautājums, kuru risināsim kopā. Taču mums ir jābūt pie galda, jāpiedalās sarunās. Negribētos, lai atkārtotos Molotova – Ribentropa pakts vai kaut kas līdzīgs, kad bez mūsu klātbūtnes kāds runātu par ietekmes sfēru iedalījumu, par globālām politiskām lietām, kuras tiek risinātas mums aiz muguras un par kurām mēs varētu uzzināt tikai no atreferējumiem. Pieņemsim, ka tiek sarīkota «sanāksmīte», kurā spriež par dažādiem jautājumiem, kas skar NATO dalībvalstis un Krieviju, un mēs par to dzirdētu tikai avīžu atreferējumos vai vēstnieku atstāstījumos. Turpretī, būdami alianses pilntiesīgi locekļi, paši varēsim būt klāt, uzdot jautājumus un iebilst, paust savus argumentus. Mums ir izdevīgi būt pie viena galda ar tiem, kas lemj par pasaules drošību.
Mūsu saruna notiek pāris dienu pirms 8. Saeimas vēlēšanām. Kādēļ Latvijas iedzīvotājiem ir tik svarīgi būt aktīviem un pareizi izdarīt savu izvēli?
Tēlaini sakot, esam valsti atveduši pie durvīm un piezvanījuši. Ir divas zvana pogas. Viena ir pie NATO, un jau šā gada 21. novembrī gaidām šīs durvis atveramies. Otrs zvans varētu būt ap 20. – 22. decembri, kad aicinās ienākt ES, lai sāktu tehniskās procedūras un mēs varētu kļūt par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Un tad būs aktuāls jautājums, kāds izveidosies mūsu jaunais parlaments. Vai tāds, kas pateiks: jā, Latvija pievesta pie pareizā sliekšņa un durvīm, un Bērziņa vadītā valdība piezvanījusi pie pareizajām durvīm, jā, mēs to akceptējam un Latvija kļūs par NATO un ES dalībvalsti. Un tad varēs sākties attiecīgo līgumu ratifikācijas procesi. Vai arī… Lūk, tā cilvēkiem ir tā lielā izšķiršanās, kas viņiem jāizdara vēlēšanās: viņiem ne tikai jāievēl politiķi nākamajiem četriem gadiem, viņiem ir jāizdara izvēle par valsts nākotni daudz ilgākam laikam.
Pasaule dalās bagātās, nabadzīgās un tā dēvētajās attīstības valstīs. Mēs piederam pie pēdējās grupas. Mēdz būt tā, ka viena daļa šo attīstības valstu «pārlec» pie attīstītajām, tomēr lielākā daļa tā arī turpina kūļāties pa vidu, bet viena daļa noslīd nabadzībā. Mums jāsaprot, ka ar savu salīdzinoši mazo ekonomiku varam mēģināt kulties šajā vidusposmā, taču nav nekādas pārliecības, ka bez papildu garantijām un drošības strauji spēsim «uzraut» savu attīstību. Turpretī, pievienojoties bagātajām valstīm, mēs to panāksim, jo bagātie nav ieinteresēti, lai viņiem uz kakla būtu viens nabags, kam visu laiku jāpalīdz, kas jābaro. Viņi ir ieinteresēti, lai mēs kļūtu tikpat bagāti kā viņi un kopā attīstītos. Tā ir tā lielā izšķiršanās.
Otrkārt, ģeopolitiski objektīvi atrodamies starp divām lielām ekonomiskajām sistēmām – starp Krieviju (jeb precīzāk NVS) un Eiropu. Gribam to vai negribam, mums ilgstošā laika posmā neizdosies iztikt bez to ietekmes.
Bet vai mēs nevaram saglabāt neitralitāti, veidojot savu ārpolitiku un ekonomiku pēc tāda kā klasteru principa, kad dažādās proporcijās pārklājas mūsu un kaimiņu intereses, savstarpējs izdevīgums un arī cenas?
Klasteri būs šā vai tā. Tieši Latvijai, iekļaujoties ES sastāvā, tie parādīsies visā pilnībā kā nekad agrāk mūsu vēsturē. No vienas puses, atradīsimies teritorijā tuvu ES ārējai robežai un cauri mūsu teritorijai notiks ES zināma ekspansija uz Austrumu tirgiem, bet, no otras, – būsim vieta, caur kuru Krievija mēģinās ieiet ES. Tas nozīmē, ka te būs vieta, kur tiks radīta paplašinātā vērtība: notiks dažādi produkcijas pakošanas, fasēšanas darbi, pārstrāde – kaut vai tāpēc, lai austrumu precēm dabūtu Latvijas izcelsmes sertifikātu, lai tās bez jebkādām muitām varētu kursēt visā lielajā ES tirgū. Un tad tas vairs nebūs 2,4 miljonu iedzīvotāju Latvijas, bet gan milzīgais Eiropas tirgus, kas ļoti interesē mūsu Austrumu kaimiņus, jo tur ir liels maksātspējīgais pieprasījums – lielas algas un nemitīgi augošs patēriņš.
Līdz šim esam runājuši vairāk par Latvijas ārpolitikas nākotni «tīrā veidā». Bet ar ko būtu jāsāk strādāt jaunajai Saeimai un valdībai pēc vēlēšanām tieši valsts iekšienē? Tagad it visur, visās nozarēs, kur dur ar pirkstu, pie mums ir vienas vienīgas problēmas. Lai gan arī daudz kas ir sakārtots vai arī ir ceļā uz pozitīvu stabilitāti. Ar ko vajadzētu sākt jaunajai valdības komandai? Teiksim, ar ko sāktu pats Andris Bērziņš, kam plecos jau ir liela praktiskā un prāta pieredze?
Nepiekrītu, ka esam līdz šim runājuši tikai par ārpolitiku – tā jau ir tā iekšpolitika jeb drīzāk – priekšnosacījums tās attīstībai. Vistiešākā veidā. Iestāšanās ES dos papildus 1,3 miljardus eiro trīs pirmo gadu laikā. Piemēram, lauksaimniecībai pat pēc sliktākā piedāvājuma (ko, esmu pārliecināts, mums tomēr izdosies uzlabot, «piedzīt» Latvijas vajadzībām) tas nozīmēs 4,2 reizes lielāku finansiālu atbalstu, nekā pašreiz spējam nodrošināt zemniekiem no Latvijas valsts budžeta. Tas nozīmē: ja pašlaik lauksaimniecībai subsīdijās maksājam 23,7 miljonus, tad, parēķiniet pats, pareizinot šo summu ar 4,2, kas tā ir par naudu, kas katru gadu tiks zemniekiem tiešu maksājumu un subsīdiju veidā! Turklāt nauda tiks ne tikai saimniecībām, kur ir vairāk par septiņām govīm vai kurās apsēj vairāk nekā 15 hektāru ar graudaugiem. Šī nauda nonāks ikvienā saimniecībā – arī tajā, kur ir tikai viena govs vai pāris kazu, tiešie hektāru maksājumi tiks arī tām saimniecībām, kurās ir tikai 0,5 ha zemes. Tas ir tīrs iekšējais labums!
Ja nopietni jāsaka, ko es darītu, ja man būtu gods sastādīt jaunu valdību, tad visupirms – sakārtotu veselības aprūpi. Lai tā nebūtu tik ļoti kā līdz šim atkarīga no politiķu lēmumiem, bet gan būtu pašregulējoša, pašfunkcionējoša sistēma. Nupat valdībā esam akceptējuši likumprojektu paketi, ko esmu nosūtījis Saeimai; jaunā Saeima varēs tai tūdaļ ķerties klāt un mēģināt to sakārtot. Otrs, kas neatliekami jādara, – jādomā par jaunām darba vietām. Tās var rasties tikai ar lielākām valsts investīcijām dažādos Latvijas reģionos, lai attīstītu ceļus, pārējo infrastruktūru, lai uzņēmējiem būtu lielāka interese attīstīt vietējo biznesu. Un, treškārt, šajā kontekstā, protams, jārūpējas par veciem cilvēkiem. Nupat biju Jelgavā, man klāt pienāca paveca kundze un teica: kamēr viņai bija vīrs, ar divām pensijām kaut kā savilkuši galus kopā, bet tagad ar vienu pensiju vairs nevarot iztikt, jo komunālie maksājumi palikuši tādi paši, bet pensija tikai viena… Mēs esam ieviesuši taisnīgāku pensiju indeksācijas sistēmu, kad lielās pensijas vispār netiek indeksētas, savukārt mazākās (līdz Ls 90) tiek indeksētas gan atbilstoši inflācijas, gan darba algas palielinājuma tempiem. Turpmāk būs tā, ka katru gadu mazās pensijas augs ievērojami straujāk nekā lielās, vismaz līdz noteiktam līmenim, kaut iztikas minimumam. Bet tas, protams, notiks pakāpeniski.
Vai jūsu pieminētie trīs punkti jeb prioritātes nozīmē, ka atzīstat: līdz šim pie tām nav strādāts pietiekami?
Var jau tā sacīt. Tomēr manas valdības laikā radīts 104 000 jaunu darba vietu…
Tas ir objektīvi.
Jā, un šis skaitlis nav statistiski aprēķināts, jo sociālā nodokļa maksātāju reģistrā ir par 104 000 cilvēkiem vairāk, kas saņem algu un sociālās apdrošināšanas maksājumus. Tādēļ arī sociālajā (jeb pensiju) budžetā deficīts sācis dilt. Vēl jau gan ir iepriekšējos gados sakrātais parāds, bet tas sācis sarukt.
Ar veselības aprūpi diemžēl nav veicies. Tika aicināti dažādi konsultanti, mainījušās vairākas valdības… Tieši tā bija viena no lielākajām nelaimēm: ik pēc deviņiem mēnešiem sāka strādāt cita valdība, citi cilvēki. Un neviens neko pa īstam nevarēja iesākt. Lai ministrs savā nozarē pa īstam sāktu kaut ko sajēgt, vismaz pusgadu «jāapēd pusmaiss sāls». Īpaši Labklājības ministrijā. Veselības aprūpē darbs ir ļoti komplicēts, tur nav tā, ka no kopējas kases paņem naudu un pa kulītei iedod katram ārstam, slimnīcas vadītājam un – dzīvo tik cepuri kuldams. Cilvēki pa Latvijas teritoriju pārvietojas: no Daugavpils brauc uz «stradiņiem», no Liepājas uz Valmieru, notiek dažādi savstarpēji norēķini…
Pāriesim pie mazliet filosofiskākām kategorijām. Vai, jūsuprāt, ir normāli, ka Latvijā ir tāds lērums politisko partiju? Daļa to jau zaudējušas savu jēdzienisko saturu un ir drīzāk «interešu pulciņi», pat «ģimenes uzņēmumi»…
Ne velti mēdz sacīt – kur divi latvieši, tur trīs partijas! Acīmredzot, kamēr latvieši būs, tā arī turpināsies. Arī citu tautību cilvēki, kas dzīvo Latvijā, laikam no mums iemācījušies, ka katram jādibina sava partija. Es biju gaidījis, ka šajās vēlēšanās dalību Saeimā pieteiks varbūt kādas desmit partijas. Nu ir divdesmit. Protams, to vidū grūti izvēlēties. Taču cilvēkiem jau raksturīgi ticēt brīnumiem. Ka kāds atnāks un viņu vietā visu izdarīs – tas jau ir aprakstīts latviešu tautas pasakās. Tas nav labojami! Un tas ir arī labi: vajag ticēt brīnumam, jābūt kaut kādai domai, idejai, mērķim, ko gaidīt!
Katrā pieaugušajā joprojām mīt bērns?
Tieši tā. Bet cilvēkam jāsaprot: ja tas ir mans mērķis, man arī ir daudz jāstrādā, lai to sasniegtu. Nu neatnāks neviens, neiedos visu gatavu rokās! Nepietiek izraudzīties vīru ar spoži nospodrinātām kurpēm, nobalsot par viņu – varbūt ka tad būs labi!
Tieši vēlēšanu laikā acīmredzot katram jāapzinās, ka no viņiem tiek prasīts reāls prāta, domas darbs – izdarīt elementārus galvas aprēķinus, lai Saeimā ievēlētu spējīgākos?
Tieši tā.
Priekšvēlēšanu kampaņu tagad salīdzina ar veļas pulveru un ziepju reklāmām: kampaņa lielākā mērā ir reklāmas aģentūru cīniņš nekā piedāvāto politisko vērtību izsvēršana.
Precīzi. Daudz ko izšķir nauda.
Vai nav jocīga sabiedrība: tā nicinoši skatās uz pamperu reklāmām televizoru ekrānos, bet ģībst un ļaujas politisko reklāmu hipnozei.
Laikam vienīgā atšķirība ir tā, ka politiskās reklāmas mērķauditorija iemācījusies nečurāt biksēs, tomēr prasības un respektu pēc kaut kādām gatavām receptēm, pēc reklāmas tā joprojām izjūt… Politikā neesam vēl tik trenēti, tur mums vēl ir vajadzīgi «pamperi».
Ko jūs varētu sacīt par politiķu atbildību? Vai tā ir abstrakta kategorija vai arī dzīves norma, kas pie mums darbojas vai nedarbojas un – kāpēc? Kāds sods politiķim būtu adekvāts, ja viņš savu atbildības nastu nav pienācīgi nesis, nav attaisnojis vēlētāju uzticību?
Sods ir tas, ka viņu nākamajās vēlēšanās neievēl. Ik pa četriem gadiem visiem politiķiem pie mums nāk «pastarā tiesa». Politiķiem šī atbildība ir. Protams, vēlētājam gribētos savu atbalstīto deputātu redzēt biežāk, lai viņš vēlētājiem palīdzētu. Viņam būtu vairāk jāpalīdz tiem novadiem, no kuriem ievēlēts. Pašlaik politiķus ievēlam pēc partiju sarakstiem, mums nav mažoritārā sistēma. Iespējams, ka nākotnē varētu izvērsties diskusijas par jauktu vēlēšanu sistēmu, bet tagad vienkārši ir jāvērtē tie cilvēki, kas iznākuši un nostājušies uz skatuves, tie, kas godprātīgi strādājuši, kas nav skraidījuši laimes meklējumos no vienas partijas pie citas. Pamatā tomēr mūsu vēlētājs ir gudrs un labi atceras, kā Latvijā bijis visos aizvadītajos neatkarības gados: kā ar tvaiku nāca «Saimnieks», kā Joahims Zīgerists un vēl viens otrs. Kas notiek ar solītājiem, kas daudz un skaļi brēc, bet knapi spējuši vienu sasaukumu noturēties un pēc tam pazūd, parādās citos veidolos, citās mazākās partijās… Man liekas, ka šī priekšvēlēšanu kampaņa izceļas ar īpašu aktivitāti un ir vērojamas divas tendences. No vienas puses, maksimāli nostiprinās tā sauktais kreisais bloks (ar to domāju Jāņa Jurkāna apvienību), tas mēģina konsolidēties un gūst atbalstu no visām iespējamām pusēm. No otras puses, ir sadrumstalotība. Maza cilvēku kopa, teiksim, 200 cilvēku, kas kaut kādā veidā iegūst pietiekami lielus resursus, lai veiktu priekšvēlēšanu aktivitātes. Jocīgi. Tas vien, pēc manām domām, liecina par ļoti daudzām lietām, kas cilvēkiem būtu jāvērtē. Turklāt jāvērtē kompleksi, paturot prātā, kur mēs īsti atrodamies, kāpēc Latvija vienmēr bijusi tāds garšīgs kumoss visiem, kas te reiz bijuši. Lai atkal nesāktos cīņa par prātiem un dvēselēm, par to, lai šis kumosiņš aizietu nevis sevis izvēlēto ceļu, bet lai neizslīdētu…
***
Nu jau trešo dienu Latvijā uzvaru vēlēšanās svin jauni politiskie spēki. Tauta savu izvēli izdarījusi. Šķiet, tā bijusi ļoti izsvērta un gudra. Ikviena no Saeimā iekļuvušajām partijām, atsevišķi ņemot, par prioritāriem sludinājusi praktiski vienus un tos pašus mērķus. Lūk, ir fantastiska iespēja apvienoties un izveidot stipru, vienprātīgu valdību. Kas nešaubīdamās nospiedīs zvana pogas pie NATO un ES durvīm un uzņemsies visas rūpes par mūsu integrāciju abās aliansēs.
Tomēr ne tikai politiķiem, bet arī sabiedrībai aizvadītajos gados ir uzkrāta pieredze – diemžēl tā ir arī vilšanās pieredze. Un nav pārliecības, ka kārtējo reizi neiznāks piedzīvot jaunu tirgošanos par portfeļiem, ietekmi un politiķu personīgo labumu. Tad varam piedzīvot pamatīgas morālās paģiras – ja atkal izrādīsies, ka ievēlētie «pareizie» deputāti izveidos «nepareizu» valdību. Protams, Andris Bērziņš to nenovēl, jo savā būtībā vienmēr tiecas pēc stabilitātes. Varbūt ne viss izdevies, iespējams, viņš ne katrreiz ir pienācīgi uzklausīts vai arī brīžiem bijis nepietiekami uzstājīgs. Bet tāds nu viņš ir – cilvēks, kas Latvijas vēsturē visilgāk bijis premjera amatā un nu atstāts iepakaļ tur – «Latvijas ceļā». Savas darbības vērtējumu netieši devis viņš pats šajā sarunā. Manuprāt, tā ir godavīra drosme.
