Ja 8. Saeimas vēlēšanas salīdzinātu ar izrādi, tad tās prologs (ar reklamēšanos, kompromatiem un līdzīgiem «asumiem», kas iederas sižetā) atgādinātu komēdiju, bet provizorisko rezultātu pavēstīšanu varētu pielīdzināt varoņeposa žanram.
Ja 8. Saeimas vēlēšanas salīdzinātu ar izrādi, tad tās prologs (ar reklamēšanos, kompromatiem un līdzīgiem «asumiem», kas iederas sižetā) atgādinātu komēdiju, bet provizorisko rezultātu pavēstīšanu varētu pielīdzināt varoņeposa žanram. Visas Saeimā iekļuvušās partijas rāda apmierinātu vaigu. Taču publikai vēl ir pāragri aplaudēt, jo ir jāseko izšķirošajam cēlienam, kad Saeimā ievēlētie politiķi veidos valdību. Šis process diemžēl var ievilkties, un vēl nav sacīts, vai tas nekļūs par traģikomēdiju vai pat farsu.
Burvju lampa – LR 8. Saeima – nu ir noberzta, tajā atlasīti, tautasprāt, labākie politiskie spēki. Taču tāpēc jau tā ir burvju lampa, ka itin neviens visā pasaulē tagad nevar pasacīt, kāda tad putra galu galā iznāks, kāds īsti džins tajā lampā iemājos. Ļoti gribas cerēt, ka labs un gudrs, un rīcībspējīgs, un Latvijas tautai labvēlīgi noskaņots.
Priekšvēlēšanu kampaņā par izcilāko tika atzīta Pirmās partijas politiskā reklāma. Atcerieties, katrs reklāmas rullītis beidzās ar «pauzi»! Mēs esam noguruši no pauzes, no stagnācijas, neizlēmības, no neziņas par nākotni. To – gaišu un pārtikušu – ikvienam gribas nevis pēc pragmatiķu aprēķinātajiem trīsdesmit, četrdesmit gadiem, bet jau pavisam drīz.
Politisko spēku samērs visādā ziņā ir interesants un potenciāli daudzsološs. Atmetot jebkādas emocijas, var uzskatīt, ka katra partija saņēmusi tieši tādu atbalstu, kāds tai pienākas, ne vairāk un ne mazāk. Visu Saeimā iekļuvušo partiju pārstāvji vismaz ārēji ir apmierināti ar vēlēšanu provizoriskajiem rezultātiem (par palicējiem zem piecu procentu svītras nerunāsim neko, ja nevaram runāt labu – kā jau par nelaiķiem). Vai tas nozīmētu arī to, ka viņi redz iespēju izveidot stabilu valdību?
Tā vis gluži nav. «Jaunā laika» («JL») vadītājs Einārs Repše jau paguvis atraut drošības vārstuli, sacīdams, ka viņa priekšvēlēšanu solījumi būtu pilnībā īstenojami tikai un vienīgi gadījumā, ja viņa partija būtu ieguvusi absolūtu balsu vairākumu – ne mazāk par 51. Taču no realitātes nekur nespruksi, vajadzēs veidot koalīciju. Te nu paveras dažādas iespējas kombinēt. Ja izdotos, piemēram, saliedēt «JL», Tautas partijas (TP) un Pirmās partijas (PP) Saeimā ievēlētos deputātus, tā, šķiet, būtu vislabākā «komanda», kas spētu attaisnot sabiedrības cerības. Jo «JL» Saeimā ieplūdinātu «jaunas asinis», TP pievienotu savu pāri malām kūsājošo pragmatismu, enerģiju un politisko pieredzi, bet to visu apgarotu un cilvēciskotu PP. Taču tad būtu jārēķinās ar ļoti stipru opozīciju – politisko apvienību «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā». Jo koalīcijas veidošanu ar to E.Repše apriori pasludinājis par neiespējamu, lai gan Alfrēds Rubiks nupat pavēstījis, ka viņa politiskās apvienības mērķi uz mata sakrītot ar «JL» programmu (atkārtojot komunisma laiku saukli «Viss cilvēkam, viss cilvēka labā»?).
Līdz ar to vismaz teorētiski aktuāla kļūst īsi pirms vēlēšanām pieļautā varbūtība kopīgā tandēmā saslēgties «bitēm» ar TP. Taču, lai dabūtu balsu pārsvaru, vajadzīgs vēl kāds «trešais». Vai tie būtu Zaļo un zemnieku savienības, PP vai «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK deputāti (un tad vēlēšanās uzvarējušā E.Repšes komandai atliktu palikt opozīcijā?!)? Summu var veidot arī vairāki saskaitāmie, ir arī vēl citi varianti. Viens par otru negantāks un fantastiskāks. Piemēram, ja kaut kādā kombinācijā ārpus valdošās koalīcijas tiktu atstāta TP, tā varētu pēc kāda laika izmantot pārējo niecīgo pieredzi un neizbēgamās domstarpības, lai gāztu valdību.
Lai cik ļoti negribētos nesaskaņas un nestabilitāti, vēl varam valdības veidošanā piedzīvot vētrainas kaislības. Rezultāts pagaidām nav prognozējams, jo arī paši Saeimā iekļuvušo partiju pārstāvji par to nav skaidrībā.
Jebkurā gadījumā Latvijas iedzīvotāji, pildīdami savu pilsonisko pienākumu, ir maksimāli izmantojuši savas iespējas ietekmēt politiskos procesus valstī. Parasti šīs iespējas līdz ar to arī ir tikušas izsmeltas: ja pats vēlēšanu process visumā mēdz būt gana demokrātisks un notiek vairāk vai mazāk sabiedrības acu priekšā kā uz prožektoru apgaismotas skatuves (tas patiešām lielā mērā atgādina šovu), tad nākamais cēliens (valdības veidošana) parasti risinājies partiju aizkulisēs. Tagad E.Repše apsolījis, ka viss notiks ļoti atklāti, pat piedaloties žurnālistiem. Tiesa, tik un tā neizpaliks kombinēšana, tirgošanās un darījumu slēgšana, kompromisu ekvilibristika un līdzīga mistika. Vismaz divas nedēļas dzīvosim kā uz pulvera mucas. Kas būs pēc tam? Cerams, ka – stabilitāte. Tā ir svarīgs priekšnosacījums, lai Saeimā ievēlētās partijas varētu sākt pildīt savus aizkustinošos solījumus.
