Diskusija par Latvijas laukiem Eiropas Savienībā. Eiropas Savienības informācijas centrā uzsāktas regulāras diskusijas «Eiropas Savienība: «par» un «pret»». Viena no pirmajām bija veltīta lauku attīstībai.
Diskusija par Latvijas laukiem Eiropas Savienībā
Eiropas Savienības informācijas centrā uzsāktas regulāras diskusijas «Eiropas Savienība: «par» un «pret»». Viena no pirmajām bija veltīta lauku attīstībai. Tajā savu viedokli pauda Latvijas Lauksaimniecības sadarbības padomes pārstāvis Briselē Bruno Barons un Eiropas Savienības informācijas centra vecākais konsultants Ivars Bušmanis. Bija paredzēts
arī mūsu Zemnieku saeimas vadītāja Valtera Brusa redzējums, taču viņš nebija varējis ierasties. Auditorija bija plaša, taču to veidoja vienīgi kādas amatniecības skolas audzēkņi. Piedalījās un «nešpetnus» jautājumus uzdeva Latvijas Lauksaimniecības kameras priekšsēdētājs Artūrs Malta, taču viņš bija vienīgais cilvēks «no malas», kas apspriežamajos jautājumos tiešām orientējās. Klāt nebija neviena zemnieka. Neviena Zemkopības ministrijas pārstāvja.
Neviena cilvēka no valdības.
Lai gan viņu domas uzzināt būtu bijis ļoti interesanti.
Piedāvāju dažas diskusijā izskanējušas tēzes.
Latvijas Lauksaimniecības sadarbības padome ir vienīgā sabiedriskā organizācija, kurai ir sava pārstāvniecība Eiropas Savienības (ES) metropolē. Tas ir liels pluss. Pirmsiestāšanās sarunas ar ES visumā ir pabeigtas, tagad norit to grūtākā, nepatīkamākā un Latvijas lauku iedzīvotāju lielākajai daļai pat zināmā mērā traģiskākā sadaļa – lauksaimniecība.
No 2,3 miljoniem Latvijas iedzīvotāju trešā daļa dzīvo laukos, lauksaimniecībā patlaban nodarbināti aptuveni 13 līdz 14 procenti. Tajā pašā laikā, piemēram, Zviedrijā lauksaimnieciskajā ražošanā strādā aptuveni 2 procenti iedzīvotāju. Arī mums būs pie tā jānonāk, taču – ko darīt atlikušajiem 10, 11 procentiem? Pilsētās lauciniekus negaida atplestām rokām, darbu grūti dabūt. Turklāt laukos ir zemāks iedzīvotāju izglītības līmenis, tāpēc sacensībā ar pilsētniekiem viņi «izkrīt» no darba meklētāju loka.
Šogad janvārī Eiropas Komisija uz lauksaimniecību attiecināja jēdzienu «kvotas». Un to pašreizējā piešķīrumā Latvija ir visneapskaužamākajā situācijā salīdzinājumā ar pārējām kandidātvalstīm. Latvijas iesniegtie skaitļi pamatīgi apcirpti. Un jāņem vērā, ka Latvijas lauksaimniecība gadsimta otrajā pusē ir daudz pamatīgāk pluinīta.
Iestājoties ES, vislielākie zaudētāji būšot lielie, stiprie zemnieki, jo viņi nespēs konkurēt ar ES subsidēto valstu lauksaimnieciskās ražošanas sektoru. Ir utopiski cerēt uz kaut ko vairāk: mūsu lauksaimnieciskās ražošanas daļa valsts iekšzemes kopprodukta daļā ir niecīga, tikai 3 procenti, vajadzību ir vairāk. Naivi cerēt, ka dzīves līmenis laukos strauji celsies.
Tajā pašā laikā B.Barons uzskata, ka tieši mazie un vidējie zemnieki nebūs zaudētāji – viņi atrodas «tuvāk dabai», spēj ražot kvalitatīvu pārtiku, un ES tiem sniegs atbalstu. Baronaprāt, viņi mazāk zaudēs. Un mazo zemnieku saimniecību pie mums ir vairāk. Vēl viens arguments par labu ES esot tas, ka tā arī līdz šim atbalstu sniegusi lauku infrastruktūras attīstībai, reorganizācijai un tā tālāk. Tieši ES strukturālo fondu līdzekļu pieejamība laukiem var ļoti noderēt.
Tikai jāpatur prātā, ka ES naudu nedod tāpat vien. Tā ir ar mieru finansēt 50 procentu apmērā, pārējais jāsedz pašiem. Latvijas apstākļos tas tiek gaidīts no valsts, jo zemnieki nav maksātspējīgi. Viņus apmierinātu tāda shēma (to bija minējis arī premjers Andris Bērziņš), kad ES finansējuma un pašu ieguldījuma proporcija būtu 80 pret 20 procentiem. Taču to diezin vai varēs panākt pietiekami drīz. Atcerēsimies, ka arī SAPARD finansējumu mēs gaidījām divus gadus, un tikai apmēram 60 zemnieki Latvijā to saņēmuši saviem projektiem (apmežošanai, tehnikas modernizēšanai). Ja būtu bijis iespējams iegūt lielāku finansējumu no ES, realizējamo projektu būtu vairāk.
Tomēr Latvijā lauki bijuši un būs, tikai – jāizglītojas!
Skepse attiecībā uz iestāšanos ES sevišķi vērojama vecāka gadagājuma lauku iedzīvotājos, bet laukos cilvēku vidējais vecums ir aptuveni 50 gadu. Jaunieši ir citos ieskatos, viņiem integrēšanās šķiet pieņemama un izdevīga.
Pilsētas pilnas, lauciniekiem tajās nav vietas. Taču vai visi pamestu laukus un dotos uz pilsētām, ja vietas arī pietiktu? Piemēram, Alpu kalnu valstīs praktiski vispār nenotiek lauksaimnieciskā ražošana, tomēr tur tradicionāli mīt ļaudis. Visi kalni appļauti kā golfa laukums. Ciematu iedzīvotājiem maksā par kalnu appļaušanu, ainavas uzturēšanu. Ainavā iederas govis, tāpēc valsts piemaksā arī par tām. Tomēr vietējiem iedzīvotājiem arī ar to par maz, viņi vēlas doties uz pilsētām, bet vietējās pašvaldības lūdz: nepametiet laukus, mēs jums vēl piemaksāsim arī no savas puses! Tā, lūk, tur izprot nepieciešamību pēc līdzsvara.
Diemžēl Latvijā laukus pamet. Kādam jābūt stimulam tos sakopt, lai cilvēkiem būtu jēga dzīvot laukos?
Pirmajos trīs gados ES paredzējusi dot ap 150 miljonu eiro tieši Latvijas lauku attīstībai. Un te, lūk, ir vietā būt piesardzīgiem: kāpēc ir tāds piedāvājums – lielāks nekā ražošanai, ja tikai apmēram puse produkcijas veikalos un tirgū ir vietējā? No vienas puses, tas varētu būt ES aicinājums mest malā «plosīšanos» un pievērsties vides sakopšanai. Lai Latvija kļūtu rietumniekiem par tādu kā tūrisma zonu, kur varētu atbraukt un atpūsties.
Vēl piesardzību izraisa tas, ka mums neļauj pašiem sevi pabarot, tas ir, ražot tik daudz pārtikas, cik Latvijas iedzīvotājiem nepieciešams. Tāpēc iznāk, ka pirmsiestāšanās sarunās cīnāmies ne tik daudz par ieiešanu ES tirgū, cik par sava tirgus atkarošanu. Mums jāpanāk tiesības pašiem sevi pabarot.
Pieņemsim, ka mūsu sarunu dalībnieki panāk, ka 866 000 hektāri pašreiz lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir pietiekami, lai sevi pabarotu. Taču tā ir tikai trešā daļa daļa no kādreiz lauksaimniecībā izmantotās zemes platības! Pārējais aizaug ar kārkliem. Varbūt Latvijai nākotnē jākļūst par klūgu groziņu pinēju zemi? Un par to nemaz nav jāsmaida. Jau, piemēram, Liepājas pusē izgatavo un uz Dāniju vairumā eksportē gatavus zedeņu žogus. Tomēr vai ir vērts visu aizlaist krūmos? ES piedāvā maksāt par teritoriju apmežošanu. Tas nozīmē, ka maksās par atteikšanos audzēt labību.
Runājot par iedzīvotājiem laukos, ES piedāvā divas iespējas (programmas). Pirmā paredz ātrāku laucinieku pensionēšanu (bet tādā gadījumā viņiem noteikti jāpārdod savas saimniecības un viņi nedrīkst nodarboties ar lauksaimniecību – tāda ir prasība). Tas visumā būtu labs atspaids veciem ļaudīm laukos. Otrā programma paredzēta jauniešu stimulēšanai, lai mudinātu jaunos cilvēkus uzsākt saimniekošanu («jauns» ES izpratnē ir cilvēks vecumā līdz 40 gadiem).
Latvijā liela problēma ir tā, ka vairums lauku iedzīvotāju nav iesaistīta nekādās asociācijās, lai būtu vieglāk aizstāvēt viņu intereses. ES vienīgā sabiedrisko organizāciju pārstāve ir Lauksaimniecības sadarbības padome. Tajā ir sešas «horizontālas» organizācijas, kas strādā pēc kopējiem principiem (piemēram, Latvijas Statūtsabiedrību asociācija, Latvijas Kooperatīvu asociācija) un 43 «vertikālās» organizācijas – profesionālo ražotāju apvienības (piemēram, no 5 līdz 250 govju īpašniekiem). Tomēr lielākā daļa zemnieku nav apvienota, organizējusies labākajā gadījumā ir tikai trešdaļa zemnieku. Arī Lauksaimniecības sadarbības padome ir zināmā mērā nepilnīga: tā apvieno daudz organizāciju, taču tajās ir maz biedru. «Neorganizētie» zemnieki (piemēram, tie, kuri apsaimnieko dažus hektārus zemes, kam ir tikai pāris govju) ir pašnorobežojušies un atstāti pašplūsmā. Līdz ar to viņi dzīvo informācijas badā. Tomēr arī viņus skars ES.
Diskusijā tika tieši jautāts – vai pēc iestāšanās ES Latvijas lauki kopumā patiešām attīstīsies? Un kas notiks, ja Latvija aliansē neiestāsies?
Viedoklis bija diezgan vienprātīgs. Ja Latvija iestāsies ES, tad paredzamos lielos naudas līdzekļus nedrīkst iztērēt bezjēdzīgi. Tika minēts Velsas piemērs (Velsa pret visu Lielbritāniju ir apmēram kā Latgale pret pārējo Latvijas teritoriju): arī tur laukos valdīja panīkums. Tikuši pie ES finansējuma, velsieši rīkoja konferences, sieviešu klubiņus. Bet, kad atbalsta programma beidzās, nekas nebija mainījies: kafija bija izdzerta, bet panīkums palicis. 2000. gadā velsieši saprata, ka attīstīties var tikai tad, ja būvē ceļus un uzlabo infrastruktūru. Ja Eiropas naudu iegulda saprātīgi, tā var palīdzēt lauku teritoriju attīstībā… Ja Latvija ES neiestāsies… Tad labākajā gadījumā dzīvosim tā, kā dzīvojam patlaban. Neļaujot nākotnē brīvi ievest ES preces, mēs varētu piepildīt tikai vietējo tirgu, tas ir, savu vēderu.
