Situācija pamazām brieda un pavasarī, manuprāt, nobrieda. Toreiz pēc koncerta sarunā ar Maestro [Raimondu Paulu] puspajokam ieminējos: «Kā tad būs, meistar, – Jelgavā vai Rīgā?».
«Situācija pamazām brieda un pavasarī, manuprāt, nobrieda. Toreiz pēc koncerta sarunā ar Maestro [Raimondu Paulu] puspajokam ieminējos: «Kā tad būs, meistar, – Jelgavā vai Rīgā?». Uz to viņš dziļdomīgi noteica: «Pēc vēlēšanām, pēc vēlēšanām.» Runa nav par to, vai Jelgava Rīgu, kā tomēr izrādās, apsteigusi, bet par to, ka laikā, kad valsts kultūras finansējumu skaita kapeikās, pieņemts svarīgs un tālredzīgs lēmums,» par Jelgavas Domē apstiprināto priekšlikumu Raita Ašmaņa bigbendam piešķirt pilsētas profesionālā kolektīva statusu saka bigbenda vadītājs.
Domes sēdē septembra beigās Jelgavas bigbenda darbības nodrošināšanai atvēlēti 13 tūkstoši latu, un pilsētas pašvaldības aģentūrai «Kultūra» uzdots sagatavot un Kultūras ministrijai iesniegt pieteikumu 20 tūkstošu latu valsts finansējuma piešķiršanai. No Jaungada Raita Ašmaņa vadītais kolektīvs kļūs par aģentūras darbiniekiem, un sāksies pastāvīgi mēģinājumi kultūras namā, bet tajos gatavojamo programmu plāns jau sastādīts līdz pat nākamā gada nogalei.
Lai kolektīvu varētu dēvēt par profesionālu, šim jēdzienam jābūt attiecināmam uz katru dalībnieku atsevišķi, un, pašvaldības izpilddirektora Gunāra Kurloviča vārdiem, jūsu bigbenda kandidatūra pilsētā bija vienīgā.
Statusa piešķiršanas pamatojums lai paliek Domes amatpersonu ziņā. Es pārzinu to, ko savā lauciņā darām mēs. Zinot ne viena vien kolektīva straujo izaugsmi pēdējā laikā, domāju, var teikt, ka kultūras dzīve Jelgavā arī kopumā tomēr iet uz augšu. Mūsu situācija ir īpatnēja. Universitātes paspārnē strādājam kopš deviņdesmit pirmā gada. Tie, kas kopā ar mani toreiz sāka, viens otrs pabeiguši augstskolu, festivālos, piemēram, Saulkrastos, saspēlējušies ar «baigajiem» džeza gigantiem, viņu dzīves redzējums tagad ir pavisam cits. Un jaunie visu laiku nāk klāt. Nāk studenti, mūzikas vidusskolas audzēkņi. Pēdējos divos gados izveidojušies divi noturīgi sastāvi. Tajā, kur spēlēju kopā ar skolnieku jeb, kā pats to saucu, mācekļu sastāvu, spicajiem nav ko darīt. Un otrādi – tajā, kur meistarības līmenis augstāks, jaunie iekšā netiek. Tas arī nav nepieciešams, jo no pūtēju orķestra bigbends atšķiras tieši ar to, ka balsis nedublē. Nevis piecas pirmās, otrās flautas, klarnetes vai saksofoni, bet, ja altsaksofons ir, tas tiešām ir vienskaitlī. Katram priekšā savs mikrofons, un katra balstiņa caur mikserpulti, kā sakām, «iziet uz priekšu».
Spēcīgākais no abiem sastāviem tātad arī ieguvis jauno statusu. Pilnais benda sastāvs ir astoņpadsmit balsu plus vadītājs. Šis profesionālais kodols muzicē daudz kur, piemēram, ziemas mēnešos – cirkā. Tur apgūstamā programma ir pavisam atšķirīga no tās, ko spēlējam citos projektos. Bet arī tas notiek bez sāpēm. Divās dienās iestudē un – aiziet!
No viena kolektīva ar laiku izveidot divus nebija iepriekš plānots – pirms desmit gadiem es to, protams, nevarēju paredzēt. Taču pavasarī situācija bija nobriedusi pietiekami, lai sāktos runas par spēcīgākās daļas jaunu statusu un finansējumu. Vasaru pavadījām, apsverot, ko varam darīt lietas labā. Tagad ir ievadītas sarunas arī ar ministriju.
Kā līdz šim risinājāt mēģinājumu telpu problēmu?
Provokatīvs jautājums, kas vai nu jānoklusē vai arī uz to jāatbild diplomātiski. Mēģinājām visur. Atbalstu neliedza ne universitāte, ne mūzikas skola, bet iespēju šajā pilsētā ir tik, cik ir. Galvenais ieguvums tagad ir iespēja to darīt plānveidīgi. Agrāk biežums bija atkarīgs no tā, cik drīz kāda uzstāšanās paredzēta. Ja tuvojās koncerts, sanācām trīsreiz nedēļā. Pēc tam kādu mēnesi ar spicāko sastāvu nemēģinājām vispār. Nebija tāda mērķa kā, piemēram, maijā gatavoties novembrī paredzētam koncertam. Tagad ir. Ar divām izdevniecībām sāktas sarunas par pilsētas reprezentācijas diska programmu, kuru ierakstīsim janvārī un februārī. Martā sākas mēģinājumi kopā ar Māra Sirmā vadīto kori «Kamēr». Maijā ceram veidot tradicionālo bigbenda koncertu, kurā Raitis Ašmanis, kā katru gadu, atkal kaut ko piedāvās. Maija beigās ir pilsētas svētki. Vasaras mēnešos – jauns projekts ar Anci Krauzi un Normundu Rutuli. Paredzēts spēlēt arī dziesmu svētkos, jauniešu koncertā. Augusta sākumā – starptautiskais Saulkrastu džeza festivāls. Rudenī, telpās atgriežoties, gatavosim programmu kopā ar Olgu Pīrāgu un Laimi Rācenāju, varbūt vēl kādu. Tie ir tikai pašlaik zināmie projekti. Paredzu, ka būs vēl daudz citu.
Regulārs darbs arī ceļ meistarību. Latvijā nav džeza augstskolas. Mēs mācāmies mēģinājumos. Mājās paklausāmies kādus «gigantiskus» ierakstus, atnākam ar svaigām idejām un veidojam tās. Protams, idejas aizņemamies – tādu monstru, kas varētu tās ģenerēt, stāvot orķestra priekšā, mums nav. Esam gan tādus redzējuši – viņi ir strādājuši ar mums un ātri visu «salikuši pa plauktiem». Viņi atnāk un skatās – ho, salīdzinot ar Ameriku, mums te ir tāds pašdarbniecisks līmenis, džezs bērnu autiņos. Bet augstākas latiņas jau nav. Tie, kas agrāk spēlēja radio bigbendā, tagad ir džeza vectētiņi…
… kuru tradīcijas turpināšanā jūs esat Latvijā vienīgie…
… vienīgie, kas strādā pastāvīgi. Bigbendi ir arī citur, bet mēs izceļamies tieši ar to. Un tas nu gan, jāsaka atklāti, ir tikai muzikantu entuziasms. Nepretendējam uz nez kādu nopietno džezu (ar to ir tāpat kā ar nopietnu simfoniju). Darbosimies tajā pašā virzienā, kurā esam strādājuši līdz šim. Tas, ko spēlējām kopā ar Olgu un Laimi, protams, vairāk vai mazāk ir populāra džeza mūzika. Sastāvs ir bigbendam tradicionāls, bet džeza orķestris tas nav – mūzika ļoti daudzveidīga: evergrīns, pops, estrādes mūzika. Evergrīns ir tas, ko tauta pazīst un visi var dungot līdzi. Sešdesmitos līdz ar tā laika tradicionālajiem bigbendiem (piemēram, Kaunta Beisija vai Djūka Elingtona) neviens vairs nespēj reanimēt. Septiņdesmitajos gados tendence mainījās. Vācijā sākās Džeimsa Lāsta ēra, kas nav beigusies vēl joprojām (droši vien nebeigsies, kamēr viņš būs dzīvs). Dž.Lāstam ir bigbenda sastāvs, un viņš taisa džeza tēmas popsīgā manierē. Vieglās un estrādes mūzikas orķestris skaitījās arī mūsu radio bigbends, kaut arī viņiem bija džeza programma. Tā ka lauciņš, kurā darbojamies, ir diezgan plašs.
