Esmu psihoterapeite, kas jau divus gadus brīvprātīgi iesaistījusies HIV/AIDS profilaksē un inficēto atbalstīšanā.
Esmu psihoterapeite, kas jau divus gadus brīvprātīgi iesaistījusies HIV/AIDS profilaksē un inficēto atbalstīšanā. Varu sacīt, ka Latvijas sabiedrībai visu laiku, kopš Latvijā reģistrēts pirmais HIV infekcijas nēsātājs, nav trūcis iespēju izglītoties HIV/AIDS jautājumos. Taču, manuprāt, vēl aizvien sabiedrības apziņā HIV infekcija, nemaz nerunājot par AIDS, nozīme tikai vienu – nāvi. To, tāpat kā apziņu, ka esam mirstīgi, savā ikdienā gandrīz ikviens cenšas nolikt iespējami tālāk – tas uz mani neattiecas. Ikdienā izdevīgāk ir domāt – tas attiecas tikai uz narkomāniem, homoseksuāļiem un citiem grēciniekiem (it kā tāds nebūtu ikviens!). Pat no augstām baznīcas amatpersonām dzirdēts viedoklis, ka HIV esot nevis infekcija, bet Dieva sods par grēkiem. Iznāk, ka esam nopietni atpalikuši no Vācijas, Zviedrijas, Norvēģijas un daudzu citu Rietumeiropas valstu sabiedrības un baznīcas attieksmes pret HIV inficētajiem. Arī starp Baltijas valstīm esam skumjajā pirmajā vietā ar nu jau 50 no HIV infekcijas mirušajiem. Pat ar sabiedrības apziņu tik manipulētkārie Latvijas politiķi pirmsvēlēšanu gaisotnē izlikās nemanām, ka problēma pastāv un nepieciešama rīcība.
Individuāla attieksme radikāli mainās vienīgi tad, ja ar HIV inficējas kāds radinieks vai tuvinieks. Un arī tad, pirms pieņem, ka viss ir tā, kā ir, cilvēks vispirms iziet cauri izmisumam, noliegumam un vainošanai. Latvijā izstumto lomā noklust ne tikai inficētie, bet arī viņu tuvinieki. Par to, kā vecāki jūtas, bērnam saslimstot, viņi var pastāstīt vienīgi psihoterapeitam vai ārstam. Arī pēc dēla vai meitas nāves atklāti izsērot notikušo, piemēram, ar kolēģiem vai radiniekiem, vecāki nevar. Ja nu vienīgi melojot par nāves cēloni. Godīgai sarunai paliek vienīgi profesionāļi…
Vai arī – es jau neko nedaru, es tikai negribētu, ka mans bērns ar HIV inficēto mācās vienā klasē. Viss var notikt. Un, to sakot, lieliski zina – no sadzīviska kontakta un pat no dalīšanās košļenē ne lielam, ne mazam skolasbērnam nekas nenotiks. To pierāda arī mans, manas meitas, manu draugu un viņu bērnu pastāvīgais, turklāt pašu izvēlētais kontakts ar HIV inficētajiem.
Kā psihoterapeite varu teikt, ka tikai skaudrā sava mirstīguma apziņā, mēs varam pieņemt HIV esamību, pārstāt diskriminēt šos cilvēkus un iemācīt to darīt saviem bērniem. Tikai savā pārdzīvojumā, ka nekas un nekā mūs nepasargās no laicīgas nāves, bet no garīgas nāves sargā vien Kristus žēlastība, mēs varam būt atbildīgāki par savu dzīvi, apkārtējo ciešanām un atvērtāki pret AIDS slimniekiem.
