Jau ceturto gadu pazīstamais mūziķis un pedagogs Juris Kaufelds Jelgavā ir manāms krietni mazāk.
Jau ceturto gadu pazīstamais mūziķis un pedagogs Juris Kaufelds Jelgavā ir manāms krietni mazāk. Viņš gan kopā ar kundzi Silviju, kā arī dēla Zigmāra ģimeni dzīvo tepat vienā no Dambja ielas daudzdzīvokļu namiem, taču darba gaitas šo viedo un darbīgo vīru ved uz Rīgu, kur viņš izraudzīts par Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas direktoru.
Juris Kaufelds dzimis pirms 52 gadiem Madonā. Tur arī radās pirmā interese par mūziku, sākās spēlēšana ballēs, taču gribējās to darīt pēc iespējas labāk, un tam jau bija vajadzīga muzikāla izglītība. Jelgavas Mūzikas vidusskolas labā slava bija aizgājusi arī līdz Vidzemes augstienei, un Juris 16 gadu vecumā ieradās viņam nepazīstamajā Jelgavā, kur konstatēja, ka… Mūzikas vidusskolas durvis visu dienu ir ciet.
Pēc Rīgas dzelzceļa stacijā pavadītas pārdomu un šaubu pilnas nakts viņš tomēr vēlreiz devās uz Jelgavu, kur laimīgā kārtā atklājās, ka iepriekšējā dienā viņš bija kļūdījies, meklējot vajadzīgo ēku. Proti, viņš nesekmīgi raustījis veco mūzikas vidusskolas kopmītņu durvis ielas pusē, kas reti kad tikušas lietotas. (Tagad šī bijušo kopmītņu ēka pie tirgus jau ir nojaukta.) Pati mūzikas skola (tolaik vēl bez jaunā korpusa) atradās metrus piecdesmit nostāk. Pēc šā pārpratuma laimīgās atrisināšanas Jurim Kaufeldam Jelgavas Mūzikas vidusskolā ir pagājis vairāk nekā trīsdesmit gadu – gan pašam mācoties, gan strādājot par pedagogu un pūtēju nodaļas vadītāju.
Kad pērnajā pavasarī skolas astoņdesmit gadu jubilejai veltītajā salidojumā Juris tikās ar saviem audzēkņiem un kolēģiem, atmiņām bagātajās sarunās rīts pienācis nemanot.
Taču darbs Jelgavā nebija tikai skolā. 1970. gadā jau kā diplomēts klarnetists, mūziķis Juris Kaufelds sāka strādāt par diriģenta palīgu, repetitoru Alberta Mucenieka vadītajā pūtēju orķestrī «Jelgava». Vēlāk viņš rajona kultūras namā dibināja estrādes ansambli «Opus C», kura vienu otru ziedu laikos ierakstītu dziesmu Latvijas Radio atskaņo vēl šodien. Ansamblis nav izjucis, tikai tagad tas dalībniekiem ir kā vaļasprieks.
Sarunu ar Juri Kaufeldu sākām ar to, kā viņš nolēmis kļūt par profesionāli.
Mācības mūzikas vidusskolā var tikt vērtētas arī kā interešu izglītība, kas, protams, cilvēka dzīvi dara skaistāku, taču iztika ir jāpelna citur. Kā jūs nolēmāt kļūt par profesionālu mūziķi?
Es neesmu īpaši māņticīgs un uzskatu, ka katra cilvēka rokās ir viņa dzīves veidošana, taču daļa taisnības ir arī tiem, kas saka, ka katram ir savs liktenis. Arī man ir bijušas liktenīgas tikšanās, notikumi, pavērsieni, kas būtiski veidojuši visu manu tālāko dzīvi. Man bijuši trīs skolotāji, kultūras darbinieki, kas lielā mērā izšķīra, kas es būšu. Tie bija mans specialitātes pedagogs un pūtēju nodaļas vadītājs Jūlijs Grūtups, nopelniem bagātā pūtēju orķestra «Jelgava» diriģents Alberts Mucenieks (starp citu, no Jelgavas nākušā, mūsdienās slavenā obojista un diriģenta Normunda Šnē vectēvs) un izcilais, pāragri aizgājušais latviešu pūtēju orķestru patrons Gunārs Ordelovskis.
Es taču no Madonas atbraucu uz Jelgavu ar domu, ka vajadzētu drusku pamācīties, lai varētu labāk spēlēt ballēs. Taču jau mans pirmais mūzikas skolotājs veda mūs uz lielu mākslinieku koncertiem Rīgā, iemācīja izvirzīt augstākus mērķus un vedināja tos sasniegt. Viņa pedagoģiskā gudrība bija tāda, ka vēlāk paši sev sākām noteikt augstus, pat nesasniedzamus ideālus un nekad nebijām ar sevi mierā.
Savukārt Alberts Mucenieks man vēl tikai divdesmit gadu vecumā uzticēja diriģēt apvienoto pūtēju orķestri Jelgavas zonālajos dziesmu svētkos un arī vedināja pret darbu izturēties radošāk, nopietnāk. Te gan jāteic, ka ne vienmēr jaunībā esmu varējis savas iespējas novērtēt un man ir ļoti palīdzējis dienests armijā, kur nokļuvu pēc negaidītas izgāšanās pavirši uzrakstītajā sacerējumā iestājeksāmenos Mūzikas akadēmijā.
Pēc skaļām, vēl bravurības pilnām atvadām 1970. gada 9. novembrī nokļuvu jauniesaukto savākšanas punktā, ko tautā mēdza saukt par «mērkaķu māju» (padomju laikos šajā punktā visiem jauniesauktajiem nodzina matus, un ar plikajiem pakaušiem un atkailinātajām ausīm, protams, viens otrs izskatījās, saudzīgi izsakoties, neierasti – aut.). Tur izraisījās kautiņš ar rēzekniešiem. Mani pieķēra tieši tajā brīdī, kad «mīcīju» vienu bēdu brāli, un par sodu dabūju tīrīt placi. Bez jēgas šķūrēju sniegu, jo visu dienu turpināja snigt. Kad soda izciešana bija beigusies, bufetē nopirku kefīra tūtu. Atspiedu to vaļā, un citi puiši, kas bija šo skatu redzējuši, teica, ka tūtu pie lūpām biju turējis vai pusstundu. Tajā brīdī – vai tas bija no Dieva debesīs vai kā citādi – es uzdevu sev jautājumu: kāpēc tu, Juri, esi šeit? Tad arī nolēmu, ka bezgala jautrā jaunekļa dzīve ir jābeidz un jāsāk intensīvi spēlēt, mācīties.
Diezgan darbīgi šajā ziņā pagāja arī armijas laiks, un, kad atkal stājos mūzikas akadēmijā, tiku diplomēts kā absolūts teicamnieks.
Varbūt mūzikas skolas direktora darbs ir pielicis jūsu mūziķa izaugsmei punktu?
Mēdz sacīt – nekad nesaki nekad. Patlaban gan esmu beidzis darboties kā pedagogs, arī spēlēšana aprobežojas ar retajiem vaļas brīžiem. Vislielāko daļu no manas enerģijas, zināšanām, idejām un prasmēm paņem administratīvais darbs. Taču arī tas dod gandarījumu un prieku, ko biju izjutis jau agrāk. Piemēram, Jelgavā Vislatvijas 4. dziesmu svētku simtgades atceres pasākumā biju atbildīgs par visas Latvijas mūziķu gatavoto Mūzikas dienu. Kopš tā laika esmu strādājis par Mežaparka estrādes galveno administratoru arī nākamajos svētkos. Šī pieredze radīja zināmu pārliecību, un 1999. gadā nolēmu startēt konkursā uz Emīla Dārziņa Mūzikas skolas direktora amatu.
Lūdzu, raksturojiet savu jauno darbavietu!
Es nekādā ziņā negribu noniecināt citas mūzikas skolas un vidusskolas, tomēr Emīla Dārziņa skola ir vieta, kur no visas Latvijas tiek atlasīti labākie no labākajiem, kas mācās un iziet vairākus konkursu sietus jau no pašas mazotnes. Simtprocentīgi visi mūsu audzēkņi turpina profesionāla mūziķa karjeru vai nu tepat Mūzikas akadēmijā, vai ārzemēs. Kad pirms Ziemassvētkiem Kultūras ministrija pērn apsveica jaunos mūziķus un viņu pedagogus ar sasniegumiem starptautiskos konkursos, mūsējo tur sanāca ap pussimtu. Arī šogad, kaut starptautiskos pasākumos piedalījāmies mazliet mazāk, to bija vairāk nekā trīsdesmit. Man pašam ar gadiem sirdij arvien tuvāks kļūst skolas simfoniskais orķestris, kas gadā iestudē četras programmas un, piemēram, jau vairākas sezonas uzstājas kā pavadošais orķestris jauno mūziķu konkursā Stokholmā. Esmu vairākas reizes to vedis arī uz Jelgavu.
Skolā cenšos izdarīt visu, lai pedagogi, kurus ļoti cienu, varētu nodarboties tikai ar audzēkņu izglītošanu un audzināšanu. Man ļoti tuva audzēkņu labestīgā, izaugsmi veicinošā, savstarpējās cieņas pilnā atmosfēra, kas tur valda un turpina dot augļus vēl pēc gadiem. Protams, es nevaru domāt, ka viss skolā ir ideālā kārtībā. Taču jāatzīst, ka mūsu jaunie mūziķi ir spējīgi konkurēt Eiropā un pat pasaulē. Mēs daudz spējam darīt, lai vairotu Latvijas labo slavu pasaulē, veidotu savas zemes pozitīvo tēlu.
Kādas jaunas idejas jūs nodarbina patlaban?
Cenšamies veicināt audzēkņu motivāciju profesionālai izaugsmei. Esam nokārtojuši, ka viņi kopā ar saviem pedagogiem vai atsevišķi uzstājās slavenākajās Rīgas koncertzālēs, arī operā. Vēl ir doma šajā klasiskajā skolā atvērt ļoti nopietnu džeza mūzikas klasi. Patlaban tiek rakstītas studiju programmas, un esmu pārliecināts, ka tās atbildīs augstajām skolas prasībām.
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka tagadējā ļoti atbildīgajā un interesantajā darbā neesmu nokritis no gaisa, bet gan nācis no Jelgavas, un man jāsaka liels paldies agrākajiem kolēģiem un pārējiem, ar kuriem kopā esmu strādājis.
