Tikpat labi varētu apjautāties «Kā sviežas, vidējais?», ja ar šiem apzīmējumiem domājam mazos un vidējos uzņēmumus.
Tikpat labi varētu apjautāties «Kā sviežas, vidējais?», ja ar šiem apzīmējumiem domājam mazos un vidējos uzņēmumus (MVU). Un atbilde būtu vienlīdz sērīga: «Paldies, čābiski…»
Nebūšu oriģināls, apgalvodams, ka viena, lai arī resna, naftas «rore» nevar būt valsts ekonomikas pamats. Katrā cik necik attīstītā valstī galvenais nodokļu pienesējs budžetam ir vidējais un mazais bizness. Tieši tāds, kādu Latvijā vēl tikai gribam. Gribam tik ļoti, ka tā vārdā gadu garumā laužam politiskos šķēpus un pārtaisām likumu stutes, pie reizes nereti pārlaužot sprandu arī pašiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. To īpašniekiem nekas cits neatliek, kā doties plašajā pasaulē ar tarbu kaklā.
Protams, brīvā tirgus apstākļos katrs ir gan savas laimes kalējs, gan kapracis. Daudzi mazie un vidējie uzņēmēji sākuši savu biznesu līdzīgi sprinteriem, metoties skriet, tikko atskanējis starta pistoles blīkšķis, orientēdamies vienīgi uz konkrēto, īso distanci: viegli un ātri nopelnīt kaudzi naudas. Diemžēl pārsvarā šādi uzņēmēji sevi pārvērtē, ķeras vienlaikus pie daudzām dažādām lietām, uzņemas saistības, ar kurām drīz vien nejaudā tikt galā. Un pēc tam seko blīkšķis: firma «pārplīst», bankrotē. Nu bijušais uzņēmējs sūkstās, nesaprazdams neveiksmes cēloņus. Lai gan pārsvarā gadījumu cēlonis ir daudziem kopīgs: nespēja izstrādāt optimālu attīstības stratēģiju vismaz trīs četriem gadiem, jo, lai iekarotu mērķus, vajadzīgs laiks.
Tiesa, kā arvien, arī šajā gadījumā mēdz būt izņēmumi. Taču, kā parasti, tie drīzāk apstiprina likumsakarību. Turklāt (vismaz ceru) ir pagātnē tas lielās izlaupīšanas laiks, kad tiešām viens otrs «uzņēmējs» īsā laikā piebāza kabatas un seifus, taču to gan grūti saukt par biznesu. (Kaut gan kāda liela banka tā arī sāka žilbinošo augšupceļu – ar valūtas mainīšanu, klientu primitīvu apkrāpšanu un apšaubāmiem darījumiem.)
Jebkurā gadījumā – gan runājot par dažu uzņēmumu hiperattīstību, gan par citu eksistences problēmām – uzņēmējdarbība spēj attīstīties tikai un vienīgi ar valsts (atklātu vai slēptu) atbalstu. Protams, sabiedrība ir ieinteresēta, lai tas būtu atklāts, legāls, veicinošs un efektīvs. Diemžēl prakse to neliecina. Mums visiem ausis nogurušas, klausoties nemitīgos strīdus un kašķēšanos par formāliem, neobjektīviem un pat fiktīviem valsts pasūtījuma konkursiem un to uzvarētājiem. Uzņēmēji (piemēram, Latvijas Rūpnieku konfederācija) gadiem deldē Ekonomikas ministrijas slieksni, lai mainītu (respektīvi, uzlabotu) valsts attieksmi pret uzņēmējiem, lai palīdzētu viņiem.
Palīdzībai nav vajadzīgs daudz. Un tā katrā ziņā nav mērāma naudā. Patiesībā nauda no valsts nav vajadzīga nemaz, tās pelnīšana lai paliek uzņēmēju ziņā, vienīgi tiek prasīts, lai valsts nodrošinātu uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi. Un tieši to mūsu valsts līdz šim ir centusies novilcināt. Gribētos ticēt, ka neapzināti (taču tad būtu jāšaubās par ierēdņu kompetenci), bet, ja apzināti – tad, jāatzīst, ļoti sekmīgi: Latvijā joprojām iespējama korupcija un nevienlīdzīgi noteikumi dažādām uzņēmēju kategorijām. Sliecos domāt, ka valsts līdzšinējā rīcība tomēr tiešām bijusi apzināta, turklāt piesegta ar vīģes lapu «ieņēmumi valsts budžetā»: noteikusi nesamērīgi augstus nodokļus, valsts līdz šim cerējusi palielināt fiskālos ieņēmumus. Efekts diemžēl ir pretējs, jo uzņēmēji ir ieinteresēti slēpt reālos ienākumus un izvairīties no nodokļiem.
Tādēļ ar lielām cerībām daudzi mazo un vidējo uzņēmumu īpašnieki sekoja 8. Saeimas pirmsvēlēšanu aktivitātēm, ieklausoties partiju solījumos. Tagad, kad vēlēšanas aizvadītas, ne mazāk vērīgi tiek sekots valdības veidošanas procesam. Par to viedokļi ir dažādi, taču visi apjautātie uzņēmēji vienprātīgi atzīst, ka pagaidām ir pārāk daudz teatrālu elementu un portfeļu dalīšanas, bet maz konstruktīvu un lietišķu sarunu par reāliem problēmu risinājumiem. Tagad plašai auditorijai ir kļuvušas zināmas galveno politiķu astroloģiskās prognozes, taču tās uzņēmējiem diemžēl nav vairojušas ticību, ka 8. Saeima solīto arī pildīs – samazinās nodokļus, sakārtos likumus, lai tādējādi veicinātu uzņēmējdarbību. Saspringumu vairo vēl tas, ka esam pie paša ES sliekšņa. Gribēdama izrādīties pārmēru centīga, Latvijas līdzšinējā valdība steigšus un, kā izrādās, pārsteidzīgi pieņēma Komerclikumu. Radies «pārejas perioda» haoss: Uzņēmējdarbības likums vēl it kā turpina strādāt, bet Komerclikums tikai tiek aprobēts «uz dzīva materiāla»: ar Komerclikumā pieļautajām (iestrādātajām?) paviršībām saskaras daudzi mazo uzņēmumu vadītāji. Piemēram, kļūstot par individuālajiem komersantiem, bijušie individuālo uzņēmumu īpašnieki spiesti tērēt daudz naudas (par katru licenci, piemēram), turklāt galu galā var izrādīties, ka atbilstoši Komerclikumam viņiem vairs nav tiesību nodarboties ar to, ko veiksmīgi (turklāt legāli!) darījuši pirms tam (piemēram, ar alkohola un citu akcizēto preču tirdzniecību). Nomācošākais ir tas, ka pat Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņi spiesti atklāti aizbildināties par ilgo vilcināšanos ar to, ka viņiem «jātiek skaidrībā» ar pārreģistrācijas finesēm.
Viss minētais neveicina uzņēmējdarbību, bet to kavē. Uz mēnesi, dažreiz – pusgadu, radot uzņēmējiem tādus zaudējumus, no kuriem grūti atkopties, un dažs labs, iespējams, tāpēc aizies «pa burbuli».
Lai gan nedrīkst steidzināt laiku un forsēt jaunās valdības veidošanu, uzņēmējiem pamatoti gribas zināt, kā valdošās koalīcijas partneri domā rīkoties, lai atbalstītu un aizstāvētu viņu intereses. Tā vietā tiek piedāvātas arvien jaunas politiķu sadzīves ainiņas…
