Ne pārāk vēls, saulains agra rudens vakars autoostā. Nepacietīgu braukt gribētāju pūlītis gaida autobusu, kas aizvizinās līdz vajadzīgajai pieturai.
Ne pārāk vēls, saulains agra rudens vakars autoostā. Nepacietīgu braukt gribētāju pūlītis gaida autobusu, kas aizvizinās līdz vajadzīgajai pieturai. Cilvēki ziņkāri vēro apkārt notiekošo. Darbadiena beigusies, un mierīgu sirdi var atgriezties mājās. Paiet kāds laiciņš, un gar stūri parādās divi pusaudži, kuru vecums nekādi vēl netuvojas pilngadībai. Kā nešķirami brāļi saķērušies, abi viens otram skaļi stāsta par izjūtām, kādas, kā noprotams, izraisījusi sapīpētā «zālīte». Autobusa gaidītāju bariņš netīksmē noskurinās un vīzdegunīgi pagriež sejas uz otru pusi. Uz viņiem tas neattiecas. Viņiem šie pusaudži ir vienaldzīgi. Viņu labajās ģimenēs augušās atvases neko «tādu» neatļausies. Bet tikmēr abi «kaifotāji» nosprieduši, ka dūšas un bravūras pietiek, lai zvanītu draudzenēm. Ar pūlēm viņi sameklē telekarti un norunā randiņu. Draudzenes piekrīt tikties bez īpašas tielēšanās.
Ko darīja autobusa gaidītāju bariņš? Neko. Viņiem notiekošais bija vienaldzīgs. Tie nebija viņu dēli, kas aicināja tikties ne jau viņu meitas. Viens otrs pameta apkārt skatu – varbūt meklējot kādu neesošo policistu –, bet vairums tā arī palika vienaldzīgi visu vērojam.
Daudzkārt runājam par vienaldzību – mājā, skolā, darbā, transportā, uz ielas. Tikai droši vien nekad neiedomājamies, cik bīstama tā ir. Tā saēd un saārda gan cilvēciskās attiecības, gan cilvēkus vēl stiprāk, nekā rūsa saēd metālu. Tā piezogas nemanot, ieraugām to tikai tad, kad labot ir grūti.
Asociācija «Ielas bērniem» ir atzinusi, ka problēmas izplatībā vainojama ne tikai valsts un pašvaldību institūciju nepietiekami koordinētā un stratēģiski virzītā darbība, bet bieži arī sabiedrības neieinteresētība un tā pati vienaldzība. Nereti kaimiņi vai citi pazīst bērnus, kas dzīvo mājās vai uz ielas un neapmeklē skolu, bet neinformē par to skolas vai citas pašvaldības institūcijas. Trūkst efektīvas sistēmas un mehānismu, kas mudinātu savlaicīgi atrast bērnus, kas neiet uz skolu, šajā procesā iesaistīt plašu sabiedrību. Tā taču ir līdzatbildīga par bērnu nākotni. Līdz ar valsti un pašvaldībām, skolu un vecākiem.
Tieši tāpēc ir svarīgi pievērst visas sabiedrības uzmanību klaiņojošajiem bērniem, jo, mobilizējot attiecīgos resursus valstī, iespējams risināt alkoholisma, narkomānijas un vardarbības problēmas. Līdzšinējā Latvijas bērnu tiesību aizsardzības politika, kas nebija balstīta uz ilgtermiņa stratēģiju, pārsvarā ir bijusi vērsta uz cīņu ar sekām.
Pagaidām uz visiem ielu stūriem Jelgavā narkotikas vēl netirgo un vietējā mafija vēl nenoasiņo savstarpējos «kokaīna karos» – visapkārt ir nosacīti mierīgi. Redzamākā nelaime ir jau pieminētie pusaudži ar spīdošām acīm. Retu reizi var pamanīt kādu samaņu zaudējušu narkomānu. Nu varbūt divi kādā kāpņu telpā, kur viņi traucē nama iemītniekiem tikt dzīvoklī. Taču sabiedrība vairs nav tā, kas nupat sper pirmos soļus pa iluzorās baudas ceļu. Sabiedrība kļūst arvien prātīgāka. Draudzīgā bariņā, aizdarītām acīm un aizspiestām ausīm tā soļo jau labu laiciņu, lietojot tik ļoti ērto attieksmes sistēmu «ne mana cūka, ne mana druva». Jeb pārveidojot: «Kāpēc tad es par to uztraukšos, ja mani tas neskar?» Taču skar gan. Cilvēki mirst ne tikai no narkotiku pārdozēšanas, mirst arī, kļūstot par narkomānu upuriem. Viena «nopietno» narkotiku deva maksā sešus desmit latus. Ar pensionāres aplaupīšanu narkomānam pietiek labi ja nedēļai. Tādēļ reibinošo vielu atkarībā nonākušie meklē naudīgākas vietas, pa ceļam aizraidot uz viņpasauli dažu labu dvēseli.
Tieši šajā kontekstā jo apsveicamāka ir sabiedriskās organizācijas «Vecāki Jelgavai» gatavība realizēt projektu «Liels un mazs drošā pilsētā». Tas vieš cerību, ka arvien vairāk vecāku un, galvenais, paši bērni sāks apzināties šādas aktivitātes nepieciešamību. Saprotams, ka daļai «lielo bērnu» tas liekas bērnišķīgi un nevajadzīgi. Pozitīvi vērtējami ir arī vecāku mēģinājumi no pašiem bērniem izzināt pilsētā nedrošākās vietas. Tas nozīmē, ka vecāku «patruļas» varēs būt efektīvas. Kāpēc Jelgavai vienmēr jābūt pilsētai, par kuru klīst mīts kā par kriminālistu un narkomānu pilsētu? Mēs visi kopā varētu šo mītu kliedēt. Un vecāku sabiedrotajam noteikti jābūt valsts un pašvaldības policijai. Daudzi taču zina, kur pilsētā tirgo narkotikas, kur atvērtas alkohola «točkas». Varbūt tieši vecāku iniciatīva liks kārtības sargātājiem sarosīties ne tikai kārtējās kampaņas laikā.
Galu galā mēs nebūsim trešās šķiras valsts, uz kuru mūs mācīt brauc rietumu gudrie. Mēs paši ar savu pilsonisko apziņu panāksim kārtību savā tēvzemē.
