Radio paziņoja par vētru un pēc tam apklusa. Brāzmas, sasniegdamas murgainus apmērus, kaut kur pārrāva elektrības vadus.
«Radio paziņoja par vētru un pēc tam apklusa. Brāzmas, sasniegdamas murgainus apmērus, kaut kur pārrāva elektrības vadus. «Velna milti,» šķendējās Voldis, «vakara cēlienā vēl gatavojos ņemties ar traktora dzelžiem, bet nu nekā.» Arī Ainu uz brīdi saērcināja piespiedu tumsa, jo secen gāja teleseriāla kārtējā deva, taču kopumā labi vien bija, varēja agrāk doties pie miera.
Otrā rītā vējš likās pierimis, pat gluži biedriski stūma divriteņa minēju tos piecus kilometrus līdz kūtij. Toties atceļā, kad rīta slaukums divās kannās uzkārts «vellapēda» ragiem, ne kājas, ne pedāļi lāgā nespēja turēties pretim pūtienam. Un tā ik rītus. Ja nav vēja, ir sniegs. Ja nav sniega, spītē lietus. Arvien atrodas kāds traucēklis. Trūkst vienīgi naudas, par ko nopirkt benzīnu vecajam žigulim. Tāpēc uz fermu, kas iepirkta par pajām, kuras Aina saņēma par 21 kopsaimniecībā nostrādāto gadu, jāminas ar K-2. Katru rītu. Pēc tam atpakaļ, lai savīkšātu pusdienas mājiniekiem, un pēc tam, lai dotos uz vakara slaukšanu. Kūtī mīt četras slaucamas govis, divas grūsnas teles, seši jaunlopi, tad vēl divas sivēnmātes, 20 barokļi un vēl pāris aitu.»
Tā biju rakstījis par kādu Zemgales zemnieku ģimeni tieši pirms deviņiem gadiem.
Laiks šķiet apstājies, kad šoruden atkal biju tajā pusē. Gandrīz nekas nav mainījies. Nemainīgs palicis arī sūrais ikdienas darbs un vecais divritenis. Vien slaucamas vairs tikai divas govis, aizgaldā pāris šņukuru, bet par aitām neviens ij neatminas. Un ikdiena joprojām griežas kā «vellapēda» rats, netiekot uz priekšu: pienu izslauc, ielej silē rukšiem, rukšus nokauj, un iznāk iztikai. Skaidru naudu «Atkalnos» redz tikai vienreiz mēnesī un īsu brīdi: pastniece atved pensiju, ar ko iznāk tikai dienišķai maizei un maksai par elektrību. Teleseriālus «Atkalnos» vairs neskatās, tos pilnībā bija aizstājušas politiķu runas pirms Saeimas vēlēšanām. Lāgā jau neviens tās par pilnu neņem, tomēr cilvēks tā iekārtots, ka vienmēr kaut kur iekšā gruzd cerību stariņš: ja nu tomēr kaut kas mainīsies uz labo pusi?
Bet augšup iet tikai statistikas ziņojumi par Latvijas labklājību. Kur tā ir? Voldis pamet skatienu apkārt un neredz. Tā vietā viņš atkārto radio ziņās dzirdēto: nākamgad pārstrādes uzņēmumiem varētu pietrūkt piena. Salīdzinot ar šā gada augustu, tā iepirkums samazinājies par 14 procentiem, bet, salīdzinot ar pērn iepirkto pienu, tas sarucis par ceturto daļu. Protams, zināmā mērā tas izskaidrojams ar karstajiem laika apstākļiem vasarā, kad, izkalstot ganībām, zemnieki bija spiesti izbarot lopiem ziemai sagatavoto barību. Daudz kur ganīt beidza jau augusta vidū, bet gaļas kombinātos ir rindas līdz jaunajam gadam un vēl ilgāk: govis izdevīgāk aizlaist desās… Turklāt tiek likvidēti tieši mazie ganāmpulki. Zemnieki beidzot pārliecinājušies, ka mazajām saimniecībām nav nākotnes. Jo prasības nepārtraukti aug, piena cena – tikai pieci seši santīmi par litru. Smieklīgi. Šogad piens tiek iepirkts par septiņiem astoņiem procentiem lētāk nekā pērn… Vai Latvijas govis sagaida mamutu liktenis?
Reiz redakcijā pie manis bija ieradies kāds neliela auguma vīrs ar žūksnīti aprakstītu lapu. Tas bija viens no pēdējiem rakstnieka Aleksandra Pelēča Rīgas apmeklējumiem. Viņš bija atvedis gaišu stāstiņu par cūkas smiekliem, par to, ka viņš jaunībā mācīts cūkas nevis durt, bet – nokutināt. Sirsnīgs sižets ar zemtekstu: jautrai cūkai gaļa gardāka, un vispār – tā ir humānāk. Šis rakstnieks lielu daļu mūža pavadījis Sibīrijā un lēģeros. Viens no represiju iemesliem bija viņa 1941. gadā avīzē «Daugavas Vanagi» ar pseidonīmu Tenis Tārpakāja publicētais dzejolis:
Nekrologs kolhoza govij
Lai cits no driģenēm vainagu novij
Šai dižā uzvaras gadā.
Bet es gribu apdziedāt nelaiķa
govi,
Kas kolhozā nomira badā.
Tā piecgades divas kā varone cieta
Un gādāja Partijai pienu,
Kaut dižbiedri Kremlī tai
barības vietā
Mūždien deva sapni par sienu.
Nu guļ viņa beigta.
Vairs nemauros skaļi
Un nešņāks no dusmām kā porters.
To necels ne Oktobra svētki,
ne Staļins,
Nedz Sarkanā Kroga ordens.
Nāc, atvadies, tauta!
Vien āda un kauli
No varones palika pāri.
Tā nosprāga badā par
Staļina sauli
Govs, nekļūstot komunāre.
Vienas partijas vietā mums to nu ir piecdesmit reižu vairāk. Bet govs vietā tagad zemnieki ir tie, kuriem nekas cits neatliek, kā sapņot par labklājību.
Drēgnajos rudens slapjdraņķa vakaros pāršķirstot vecas avīzes un žurnālus, uzgāju vēl kāda sena paziņas vārdu – Kārlis Sausnītis. Plašāka sabiedrība viņu pazina kā Pēteri Ēteri – Latvijas nepārspētāko feļetonistu, kas savai daiļradei radījis pieminekli vārdā Jūlis Mūlis. Tas pats Mūlis, kas 1961. gada naudas reformas laikā noticējis tenkai, ka nu nauda būšot no neilona vai gumijas: vajadzības gadījumā rubli varēšot pastiept par desmitnieku. Tad nu, lūk, šis tagad aizsaulē aizgājušais sīkais, mūždien jautri smaidīgais optimists, kas mūža nogali vadīja, Zemeņu ielā Jūrmalā audzēdams krāšņas puķes un zemenes, pratis jautroties visos laikos, arī Latvijas pirmās brīvvalsts gados. Pāršķirstu viņa, ar pavārdu Svante parakstīto feļetonu «Pirms un pēc», kas iespiests 1932. gada «Joku un humora kalendārā».
Pirms un pēc
Pirms Saeimas vēlēšanām
Saeimas deputāta kabinets. Deputāts sēž un raksta adreses vēlēšanu brošūrām.
Pie durvīm kāds piedauza, un kabinetā ienāk pelēks lauku onkulis.
«Jūs!» deputāts priekā iesaucas. «Sveiki, sveiki! Kāds man gods! Nu, sēdieties, sēdieties un pastāstiet, kā jums iet.»
«Paldies, paldies, kungs,» zemnieks mīņājas, «švaki vien jau iet…»
«Jā, tagad jau tās citas partijas uzvēlušas jums saimniecisko krīzi. Bet gan mēs to novelsim. Un kā tad ģimenes dzīvē? Vai kundze vesela? Vai mazajam dēlēnam zobiņi sanākuši? Un kā ar kartupeļiem – iestādīti?»
Zemnieks brītiņu ņurkā rokās cepuri un tad atbild:
«Sieva jau gan nav slimojusi kopš nomira. Dēlam zobi sanākuši pirms 20 gadiem. Un tos kartupeļus, tos mēs stādīsim tikai pavasarī. Pašlaik rokam nost.»
«Aha! Ak šitā. Vārdu sakot, raujaties,» deputāts neapmulst. «Man vienmēr patīk aprunāties ar lauku cilvēkiem, jo es Saeimā rūpējos par zemniekiem…»
Zemnieks vai kūst aiz laimes, ka augstais kungs viņam parāda tādu godu.
Tēju dzerot, deputāts ieminas: «Jūs kādas vajadzības dēļ braucāt pie manis? Klājat vaļā – oši.»
«Re, kungs jau uzminēja!» Zemnieks sasit plaukstas. «Vajadzība liela. Govs nosprāga. Laba govs bija, bet uzpūtās un pagalam.»
«Un jūs gribat dabūt atlīdzību? Labi. Dabūsim. Es jums uzrakstīšu lūgumu. Jums izmaksās 300 latu.»
«300 latu! Vai, kungs! Vai nebūs par daudz? Tagad jau govis tikpat kā vēžu cenā.»
«Nebūs, nebūs par daudz! Nu, ja paliks pāri, nopērciet otru govi, izdzeriet kādu lāsīti… Vārdu sakot, kur tad nauda neiziet šajos laikos.»
«Paldies, paldies, kungs. Kā lai es jums atmaksāju par jūsu labo sirdi?» zemnieks aizgrābts, tuvu asarām.
«Kāda nu atmaksa vajadzīga tautas darbiniekam? Ievērojiet tikai to: vēlēšanu dienā nobalsojiet par mani, un viss,» deputāts izvairās no pateicības.
Kad zemnieks taisās iet prom, deputāts palīdz uzlikt viņam cepuri galvā, atver jo plaši durvis.
Pēc Saeimas vēlēšanām
Saeimas deputāta kabinets. Deputāts sēž pie rakstāmgalda un pārlūko jauniegūtās akcijas, pārlasa sešstāvu nama pirkšanas līgumu…
Pie durvīm kāds bailīgi pieklauvē.
Deputāts sarauc pieri.
Stiprāks klauvējiens.
«Nāk, nāk iekšā. Negāž durvis laukā!» deputāts kliedz.
Durvis atveras. Ienāk tas pats zemnieks, kam bija govs nobeigusies.
«Nu, sveiki!» zemnieks norauj cepuri.
«Kas tā par valodu. Sveiki! Godīgi «labdien» pateikt kā īsts latvietis neproti?» deputāts uztraucas. «Un kādi tev dubļaini zābaki! Kas nu kabinetu tīrīs? Kas trāna smaku izgaiņās?»
«Ese, ese…» zemnieks stostās, it kā dabūjis ar bomi pa galvu… «Es nācu runāt par govi…»
Deputāts uzlec kājās.
«Par govi! Viņš nāk pie tautas pārstāvja runāt par govi! Vai tad es esmu kāds piena pārraugs vai miesnieks? Vai tu zini, ko par šādu valodu var dabūt?»
«Es jau nekā, bet to naudu nedabū…»
«Kādu naudu?»
«Tos 300 latus par govi! Jūs apsolījāt, bet nedod.»
«300 latus par govi! Cilvēk, tu esi traks! Gribi saņemt deputāta nedēļas algu par govi! Vai tu apjēdz, ko runā?»
«Es jau nekā, bet jūs…»
«Ak tā! Tu mani apvainosi korupcijā, onkuļu būšanā, valsts apzagšanā! Mani, godīgu deputātu, kuru tauta izvirzījusi! Hei, šveicar!»
«Vai, vai! Es jau nekā, bet dēls. Tas nelikās mierā, lai braucot pie laipnā kunga, ko mēs ievēlējām par deputātu. Gan tas palīdzēšot,» zemnieks līdz nāvei nobijies.
«Jūs mani ievēlējuši? Plukatas! Vai tad sēnalas var izaudzēt graudu? Nekaunība!»
Ieradās šveicars un izsvieda zemnieku no kabineta.
Deputāts apsēdās krēslā un aizkūpināja cigāru.
* * *
Braucam ne vairs ar velosipēdiem vai žigulīšiem, bet ar veciem opelīšiem un golfiņiem. Pielūdzam ne vairs Staļina, bet Eiropas «sauli». Taču politiķu un tautas attiecības saglabājušās nemainīgas gandrīz gadsimta garumā. Un joprojām katru rudeni līst un krīt lapas, un slapjdraņķī prāts ir tāds sērīgs.
