Pirms četriem gadiem Avotiņu ģimene bija nonākusi naudas grūtībās. Bērniem tuvojās skolas laiks. Ideja audzēt trušus Aigai Avotiņai bija kā gaisma tuneļa galā. Iespēja nopelnīt.
Pirms četriem gadiem Avotiņu ģimene bija nonākusi naudas grūtībās. Bērniem tuvojās skolas laiks. Ideja audzēt trušus Aigai Avotiņai bija kā gaisma tuneļa galā. Iespēja nopelnīt. Tādēļ Cenu pagasta «Mežāru» garauši iemantojuši nosaukumu «mazie sponsoriņi», jo tieši viņi palīdzēja tikt pie skolas grāmatām un sirdsmiera.
«Cūkas man nepatīk, tās arī neatmaksājas audzēt. Liels darbs ir sagatavot pārtiku. Kad nokauj cūku, gaļas gabals ir pārāk liels. Kur tad to uzreiz liksi? Savukārt govs katru dienu jāslauc. Tas ir apgrūtinoši. Izšķīros par zelta vidusceļu – trušiem,» stāsta «Mežāru» saimniece, trušu audzētāja Aiga.
Vīnē – zilie, Jaunzēlandē – baltie
Saimniecības trušu mājas būrīšos patlaban dzīvo apmēram 55 dažādu šķirņu garauši. Kuplais dzīvnieku pulciņš veidojies pakāpeniski, jo iesākumā bijuši tikai trīs truši. Viņus gan nevar saukt par visu jaunpienācēju senčiem, jo nedrīkst pārot trušus asinsradiniekus, piemēram, tēvu ar meitu vai māsu ar brāli. «Ja kādai trusenītei vajadzīgs draudziņš, zvanu kolēģiem, lai atved «jaunas asinis»,» teic saimniece. Bieži vien tās Latvijā nevar atrast, tādēļ trušus ved pat no citām valstīm. Arī Aiga pati, kad maciņš atļāvis, braukusi pēc garaušiem uz Čehiju un Poliju.
«Mežārēs» dzīvo miermīlīgie franču auntruši, Jaunzēlandes baltie un dzīvīgie Vīnes zilie. Tie vienmēr sargā un aizstāv savu mājvietu, pat rūc, kad kāds tuvojas. Viens no Vīnes pelēkajiem, pēc izskata nu gluži kā zaķis, mēģināja demonstrēt standarta izstādes pozu. Aiga stāsta, ka truši samērā labi pakļaujas dresūrai. Viņa atrādīja arī Aļaskas trusi, kas atvests no Čehijas, un pirmais no visiem sugas brāļiem ieraudzīja Latviju. Nu jau viņš ir cienījams kungs gados.
Katram trusim abās ausīs ir pa reģistrācijas numuram, visi «Mežāru» garauši ir potēti pret trim bīstamākajām slimībām – miksomatozi, pastorellu un homorāģisko vīrusu. Katram dzīvnieciņam noņemtas analīzes, lai gaļai tiktu pārdoti pilnīgi veseli. Par to Aiga paldies saka veterinārārstei Zeltītei Skrabei, kas nekad palīdzīgu roku neatsakot.
Kad garaušu pārim piedzimst «buljona trusītis»?
Jaunākie «Mežāru» garauši ir nepilnu mēnesi vecie Jaunzēlandes baltie. Vienā metienā dzimst divi trīs trusēni un dzīvo kā kaķi – 12 gadu. «Es dažkārt izdomāju sakrustot dažādu šķirņu pārstāvjus, kuru mazulis nav šķirnes dzīvnieciņš, tādēļ tos saucam vienkārši par buljona trušiem. Pircējiem arī tādu neuzdodu par šķirnes trusi, nemēdzu krāpties,» atzīst Aiga.
Trušiem ir savas prasības. Viņu mītnē nedrīkst būt caurvējš un slapjums, garaušiem nepatīk pilnīga tumsa un netīri pārtikas un ūdens trauciņi. Trušu būra grīda ir restītes, kurām virsu uzklāts stingras gumijas paklājiņš un salmi. «Nekad neielaižu netīrību būros. Ja pamanu, ka kādu dzīvnieka mājvietu vajag iztīrīt, to arī izdaru. Neesmu speciālu tīrīšanas dienu piekritēja – negribas visu dienu kopt būrus,» stāsta Aiga. Viņas pūkaiņiem vairs netiek likti vārdi, taču bijušo grāfu Monte Kristo saimniece atceras gana labi. Tas ir bijis nikns un kodīgs. Parasti gan garauši savu saimnieku pazīst, īpaši jau gadījumos, kad tos grasās barot. Tad viņi tuvojas durtiņām, it kā piesakoties: «Nāc pie manis, esmu izsalcis!»
Katrs no trušiem raksturā ir citāds. Ja niknākie kādu dienu vairs nerūc, saimniece sāk apšaubīt viņu veselības stāvokli. «Es ar viņiem sarunājos. Dzīvnieki ir jāmīl, tad tie mīlēs arī mani un savukārt darbam būs atdeve,» ir pārliecināta «Mežāru» saimniece. Taču truši gan nav īpaši runīgi. Viņi vien sāpēs pīkst, kā arī romantiskā brīdī ar urkšķieniem apber savu otro pusīti. «Neteikšu, ka truši daudz saprot, bet pilnīgi noteikti viņi daudz ko jūt,» piebilst truškope.
Saimniece labprāt parādīja, kā trušiem apgriež ķepu nadziņus. Tas nepieciešams, lai lecot nesāpētu kājas.
Trušiem ziemas sals nekaitē, viņi labi pacieš aukstumu. Aukstajos mēnešos garaušus dzirda tikai ar siltu ūdeni. Karstums viņiem ir bīstamāks. Pārkarsis trusis pat var iet bojā.
Trušu raibā ēdienkarte
«Pirmais ēdiens, ko devu trusim, bija ābols. Tad pamazām, lasot grāmatas, izzināju sīkāk, kas vajadzīgs garauša organismam. Šurp atbraucām dzīvot no pilsētas, un tad arī sāku mācīties visu par truškopību. Ja tomēr rodas kāds jautājums, zvanu veterinārārstei vai arī uz Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienību, kuras biedre arī pati esmu,» vēsta Aiga.
Ziemā truši ēd miežus, kviešus un spēkbarību. To saimniece jau sagādājusi. Garauši nesmādē arī dārzeņus, grauž maizi un aplaiza sāli ar mikroelementiem. Arī vitamīni iekļauti ēdienkartē. Vasarā truši ēd zāli, turklāt nedaudz apvītinātu. Visus dārzeņus trusim nedrīkst dot, jo, piemēram, no bietes dzīvnieciņam var uzpūsties vēders un viņš pat var aiziet bojā. Gaļa trušiem ir pilnīgi vienaldzīga. Šiem dzīvniekiem dienā ir tikai viena ēdienreize.
«Mežāru» truši dzīvo Avotiņu ģimenes izgatavotos būros. «Vienu mājiņu uztaisīju pati, tad palīgā nāca vīra tēvs,» atceras Aiga. Viņa gan nopūšas, ka truškopībā bērnus palīgos saukt liegusi pagasta vadība. «Truši izglāba mūs patiešām finansiāli grūtā brīdī. Pārdodot dzīvniekus, tiku pie skolas naudiņas bērniem. Domāju, ka pareizi būtu, ja arī bērni kādu reizi pabarotu trušus, palīdzētu tos apkopt, taču tā izrādās bērnu verdzināšana un kalpināšana, turklāt tas traucējot mācībām. Bet tas jau ir cits stāsts.»
A.Avotiņa ir priecīga, ka truši neatņem visu brīvo laiku. Viņai ir pulciņš citu vaļasprieku. Aiga brīvbrīdī ada, spēlē čellu, jāj ar zirgu, dresē suni vai vienkārši kaut kur izbrauc ar divriteni.
Cena atkarīga no šķirnes
Arī «Mežāru» truši piedalās izstādēs. «Vairāk trušus tirgoju, nevis demonstrēju. Pārdodu gaļai. Bērni parasti neslēpj interesi par mīlīgajiem garaušiem, tad gan demonstrēju viņus, pastāstu. Žūrijas priekšā savus zvēriņus neesmu likusi, taču viss vēl priekšā,» nākotnē ieskatās Aiga.
Truša gaļas cienītāji parasti piezvana «Mežāru» saimniecei, sakot, cik kilogramu gaļas vēlas. Laika gaitā Avotiņiem ir radušies savi klienti, taču viņu nekad nebūs par daudz. Truša gaļas kilograms maksā divus latus. Savukārt dzīva truša cena ir atkarīga no šķirnes. Vidēji – divi lati par mēnesi vecu trusēnu. Taču parasti tirgo jau nobarotus dzīvniekus, un tie maksā, sākot no septiņiem astoņiem latiem. «Biznesam jāaudzē broilertruši, lai būtu labs gaļas iznākums. Auntruši var svērt pat deviņus kilogramus, bet tie ilgi aug. Ar šīm niansēm ir jāiepazīstas. Ne vienmēr lielākajam trusim būs visvairāk gaļas. Dzīva truša izskats var būt maldīgs. Dažkārt nodīrājot ādu, atskaitot lielos kaulus, pāri nekas prātīgs nepaliek,» pamāca Aiga. Viņa ir mēģinājusi tirgoties Jelgavas tirgū, taču augstvērtīgākas šķirnes truši iedzīvotājiem šķituši padārgi. Un tomēr pamazām pieprasījums pēc truša gaļas aug. Tā garšo līdzīgi vistas gaļai, tikai ir nedaudz šķiedraināka. Trusi gatavo līdzīgi kā vistu, un tā ir lieliska maltīte.
«Es pati gan nekad neesmu varējusi trusīti nokaut vai apēst, jo esmu to audzējusi, redzējusi pavisam mazītiņu un daudzkārt samīļojusi, bet bizness ir bizness,» nopūšas Aiga.
