Trīs dienas pie Ādolfa Alunāna portreta kultūras nama Lielajā zālē dega sveces. Ko teātra tēvs darīja naktī, kad sveces nedega?
Trīs dienas pie Ādolfa Alunāna portreta kultūras nama Lielajā zālē dega sveces. Ko teātra tēvs darīja naktī, kad sveces nedega? Domāju, viņš apmierinātībā berzēja rokas, Alunāna dienu izrāžu programmas noslēgumā šādu varbūtību izteica prozaiķe un dramaturģe Māra Svīre. Katrā ziņā nekādu vecā šķelmja neapmierinātības seku iepriekšējās dienās nemanīja: aktieru kāju veiklību neapdraudēja skatuves vidū nomesta banāna miza un galvas skaidrību – griestos iekārti aizdomīgi priekšmeti. Alunāns bija festivālam labvēlīgs. Arī skatītāji.
Kas attiecas uz festivālu kā radošo meklējumu pašanalīzei labvēlīgu vidi, par to gādāja iespēja katras izrādes sniegumu režisoram un aktieriem apspriest sarunā ar dramaturgu, skatuves mākslas vēstures pētnieku un teātra kritiķu žūriju. Vārds viņiem.
Pauls Putniņš:
Savu lugu [«Kvēli ilgotā…» Lūcijas Ņefedovas režisētajā Alunāna teātra izrādē] skatoties, arī man bija ļoti laba sajūta. Luga tika atvērta vaļā – ar visu smago problemātiku, sāpi. Arī daudz smieklu un visa kā cita – kā jau traģikomēdijā. Esmu gandarīts. Pretēji Nacionālā teātra iestudējumam, kura pamatā vairāk bija režijas ambīcijas, pašmērķīgums. Tas vispār bija traģikomisks notikums – kritiķu aplausiem skanot, luga tika izgāzta. Tāpēc man ļoti svarīgi bija lugu ieraudzīt tā kā šoreiz. Pats vairāk sāku tai uzticēties. Kamēr luga tikai uzrakstīta, autoram pašam grūti to izvērtēt. Bet skatoties jāatzīst: jā, tā ir nopietna un arī pietiekami atraktīva.
Viktors Hausmanis:
No skatē redzētajiem šie kolektīvi nav vienīgie, kurus varētu izcelt, bet ļoti augstā līmenī, kā allaž, ir Ādolfa Ālunāna teātris, kas, manuprāt, ļoti labā iestudējumā parādīja Paula Putniņa lugu «Kvēli ilgotā…». Tur bija ļoti precīzi izstrādāti raksturi un spēja nedaudz satīrisku piegājienu apvienot ar dziļu nopietnību. Prieku sagādāja Krustpils Tautas teātris ar vietējā autora Tauriņa lugu. Nevajag pārspīlēt tās māksliniecisko nozīmi, taču runa izrādē ir par to, kas tieši taipusē ir aktuāls. Aktieri darbojās ar milzīgu aizrautību, temperamentu, atdevi un ļoti daudz ko pieimprovizēja klāt.
Līvija Akuratere:
Katrā redzu kaut ko vērtīgu un to labāk saku viņiem uz auss. Šīs skates laurus laikam gan plūc Lūcijas Ņefedovas Putniņa lugas iestudējums. Pirmizrāde labi sagatavota, uz pazīstamas skatuves. Ar Paula Putniņa lugām Lūcijai Ņefedovai ir bagāta pieredze. Šo darbu, kuru esam redzējuši arī citā interpretācijā, viņa mums parādīja kā pārsteigumu. Tas bija skaisti. Pamatpatiesības jau zinām: jāspēlē nevis dialoga virspuse, bet motivācija, pamatojums, kāpēc šajā brīdī cilvēks saka šo vārdu un ne citu. Tā teātris bieži var palīdzēt lieko atsijāt, lai darbu saprastu un iemīlētu. Tai pašā laikā pret izteiksmes līdzekļiem, konkrētās frāzes veidojumu, valodas ritmu un dziļāko saturu, kas tur ir iekšā, jāizturas ļoti uzmanīgi. Dažiem tas bija ļoti izdevies, šur tur tā trūka. Bet to atstāsim sarunām pašu starpā.
Rolands Zagorskis:
Runa ir par kopāsanākšanas un spēles prieku, to, kā vārdā viss notiek. Un tam, kā vārdā, manuprāt, vajadzētu būt kaut kam nedaudz citam. Ja tiešām tas oriģināldramaturģijas gabals – vienalga, Kārkliņa, Krūmiņa vai Lagzdiņa – tev liekas iestudēšanas vērts, lai es to redzu uz skatuves! Bet uz skatuves es redzu apmēram tādu attieksmi: nu jā, tā ludziņa varbūt īsti «nevelk» uz to, ko mēs gribētu…, bet mēs to ņemam tāpēc, ka tāpēc… Tas, man liekas, arī rada buksēšanu. Nevaru nosaukt nevienu, par kuru patiešām varētu teikt: jā, šitie aktieri tā grib šitās lomas spēlēt, neiznāk, bet viņi «šausmīgi» grib, jo tas ir viņu!!! Viņi grib ar to kaut ko pateikt! To, ko tie muļķi profesionāļi nedara – nevar darīt visādu programmu, norāžu, iesīkstējuša režisora dēļ vai sazin kāpēc vēl. Te visi ir brīvi: gribu – nāku, negribu – nenāku; pūt man! Un to es arī gribētu redzēt.
Dināra Klepere:
Trīs dienās redzējām ļoti daudz laba un patiesa teātra, varbūt neizdevās viss simtprocentīgi, un tomēr tas ir augsts mākslinieciskais līmenis. Liels gandarījums bija katra izrāde. Alunāna teātra pirmizrāde – Paula Putniņa «Kvēli ilgotā…» – patiešām bija perfekti izstrādāta: aktierspēles ansamblis, režisora un autora vēstījuma daudzslāņainība. Visu izrādi sēdi un ar baudu vēro aktieru saspēli: nekā pārspīlēta, neviena lieka žesta, tik dabiski, ka man bija sajūta – tas notiek te, man visapkārt, nevis uz skatuves, bet dzīvē. Ļoti patika arī Madonas Tautas teātris – Noras Vētras – Muižnieces lugas «Dvīnes» pirmā daļa, kas spējīga dzīvot kā patstāvīga izrāde. Ļoti labs trīs aktrišu sniegums. Lai gan izteikta kamerizrāde, man nebija grūti to skatīties arī lielajā zālē. Dziļi patiess, lielām emocijām uzlādēts darbs. Zinu, ka amatierteātra izrāde (sevišķi – jaunā, neierastā vietā) nereti ir arī laimesspēle, lai gan, kā saka Lūcija Ņefedova, tā nedrīkst būt.
Māra Svīre:
Talants ir dīvaina lieta. Valdim Vimbam alūksniešu izrādē (Valta Grēviņa «Sveiks, nelaiķi!») izdevās radīt pilnīgu iespaidu, ka viņš reizē ir un nav. Sauksim to par lugu ar augstu nosacītības līmeni: patiešām diezgan «neriktīga» situācija, kad nelaiķis nav nelaiķis, bet ir dzīvs. Vēlāk jautāju, kā jūs to dabūjāt gatavu. Nezinu, viņš teica. Un tātad ne es, ne režisors nepateiks, kā. Tā vienkārši iznāk. Tas ir talants. Nerunājot par Alunāna teātra izrādi (Paula Putniņa «Kvēli ilgotā…»), kurā visu lomu tēlotāji bija vienlīdz pārliecinoši, prieks, ka talantīgi aktieri bija daudzās citās izrādēs. Bija jūtama atšķirība: vienu darbošanās lika noticēt, dažu citu – nolaist acis un domāt, vai tiešām emocijas ir tikai plātīšanās, kliegšana… Izrādes bija dažādas, bet galvenais – spēles prieks pēc maizes darba mēģinājumos ar visu sirdi strādāt, lai būtu rezultāts. Un rezultāts ir.
Janīna Brance:
Ļoti interesanti bija redzēt, cik mūsdienīgi var skanēt Gunāra Priedes «Zilā», trīsdesmit gadu veca luga (Alunāna teātra iestudējums), sevišķi, ja zinām Lūcijas Ņefedovas un Gunāra Priedes cieņas un uzticēšanās pilno attiecību vēsturi. Iepazīt sevi caur otru – pretēji tam, kā par attiecībām esam sākuši domāt mūsdienās. Interesants (varbūt drusku bīstams) bija bērnu mēģinājums parādīt savu Edvarda Vulfa izpratni – to, kā viņi apgūst pirmā kursa darbu aktiermeistarībā: prasmi kustēties uz skatuves, sajust citam citu, priekšmetus. Dramaturģija nepastāv pati par sevi – luga ir domāta iestudēšanai, un festivāla ieguldījums kustības veicināšanā ir neaizstājams tieši tāpēc, ka amatierteātriem dramaturģijas izvēlē ir daudz lielāka brīvība.
Ingrīda Vilkārse:
Darbi ir ļoti dažādi. Kas vienam ir labs, otram var būt nederīgs. Tas attiecas uz visu – gan uz dramaturģijas izvēli, gan uz skatuvisko noformējumu, gan uz režisora darbu ar aktieriem. Veiksme noteikti bija Alunāna teātra pirmizrāde ar izcilu, patiesi profesionālu galvenās lomas tēlotājas Ligitas Liepiņas darbu. Par ļoti vāju dramaturģisku darbu (lai neteiktu vairāk) visi vienbalsīgi atzina Krustpils teātra patriotisko izvēli – Aigara Tauriņa «Saulespuķes zied». Varbūt, gatavojoties nākamajam festivālam, varētu veikt piedāvāto lugu zināmu atlasi. Dramaturģija, protams, nenosaka iestudējuma kvalitāti, bet minimālu garantiju noteiktas lugas izvēle tomēr sniedz.
Nora Vētra – Muižniece:
Augstā līmenī – gan aktiermeistarības, gan skatuviskā noformējuma ziņā – bija abas Lūcijas Ņefedovas izrādes («Zilā» un «Kvēli ilgotā…»). Ļoti patika koncentrētais un dziļais manas lugas pirmās daļas iestudējums Madonas teātrī. Laba bija arī otra «Dvīņu» izrāde (ogrēniešu sniegumā). Balvu skolēnu patiesuma atslēga ir režisores pareizā pedagoģiskā pieeja – prasīt no bērniem tieši tik, cik viņi spēj. Festivālā valdīja nevis pārprasta drosme – šodien bieži sastaptā cenšanās skatītāju pārsteigt, apstulbināt –, bet vēlme kalpot teātra ētiskās un estētiskās audzināšanas uzdevumam.
Rita Melnace:
Domāju, visspēcīgāk skatītāju uzrunāja Paula Putniņa «Kvēli ilgotā…». Atšķirībā no Nacionālā teātra pašironiskās versijas Lūcija Ņefedova izrādi iestudējusi tā, kā Pauls to domājis – ļoti reālpsiholoģiski. Brīnišķīgi bija visi četri aktierdarbi. Otrs L.Ņefedovas iestudējums («Zilā») atgādināja, cik nepiedodami maz Gunāra Priedes lugas spēlē profesionālie teātri. Liels pārdzīvojums bija Madonas Tautas teātris – no Noras Vētras – Muižnieces lugas «Dvīnes» izveidotā ārkārtīgi piesātinātā kamerizrāde. Atšķirībā no Ogres Tautas teātra uzsvērtās ārējās darbības – atteikšanās no «story», pievēršanās dvēseles iekšējām vibrācijām. Un kas gan cits mākslā ir galvenais.
