Šoreiz nedaudz bērnišķīgs, bet savā patiesumā ļoti jauks makšķernieku stāstiņš. To izstāstīja divpadsmitgadīgais Viesturs.
Šoreiz nedaudz bērnišķīgs, bet savā patiesumā ļoti jauks makšķernieku stāstiņš. To izstāstīja divpadsmitgadīgais Viesturs.
«Es un mana ģimene katru gadu braucam ciemos pie vecmāmiņas, viņa dzīvo netālu no Salacgrīvas. Parasti kopā ar brāli Salacā makšķerējām sapalus. Šogad tie ķērās ļoti slikti, un tāpēc mēs gribējām pamēģināt kaut ko jaunu. No vietējiem makšķerniekiem padzirdējām, ka Salacgrīvā pie tilta ķeras skaistas karūsas, kas tur tagad esot savairojušās lielā daudzumā. Ar šo ziņu mums pietika, un jau vakarā sākām gatavoties rītdienas «copei». Savārījām grūbas iebarošanai un ēsmai. Pulksteni uzlikām uz pulksten trijiem no rīta un gājām gulēt. Pamodāmies labā noskaņojumā un, paņēmuši riteņus, devāmies ceļā.
Salacgrīvā piebraucām pie upes, nolikām riteņus un sākām lūkoties pēc labas makšķerēšanas vietas. Tādu atraduši, iebarošanai iemetām pāris vārīto grūbu sauju. Uzspraudu uz āķa sešas vai septiņas grūbas, noregulēju dziļumu un iemetu apmēram divdesmit metru no krasta vietā, kur biju iebarojis. Bija pagājuša kādas 30 minūtes, kad brālis izvilka pirmo karūsu. Zivs bija smuka, apmēram 0,4 kg smaga. Ar nepacietību gaidīju, kad man būs pirmā «cope». Ilgi nebija jāgaida, pludiņš lēnām sakustējās, pēc īsa brīža tas pacēlās nedaudz virs ūdens un tad lēnām slīdēja prom. Es īsi piecirtu un sajutu, ka galā ir skaista zivs. Pēc neilga cīkstiņa tā tika pievilkta pie krasta, bet bija viena nelaime – karūsu nekādi nevarēja dabūt pāri ūdenszālēm. Ilgi nedomādams un neriskēdams ar auklas izturību, pats metos zivij pakaļ. Tikai tad, kad biju satvēris karūsu rokās, pamanīju, ka ūdens man ir apmēram līdz jostas vietai, bet tas bija sīkums, salīdzinot ar karūsu, ko biju izvilcis. Tajā rītā ar brāli kopā noķērām 12 karūsu. Mājās zivis nosvērām, un izrādījās, ka lielākā bija 0,7 kg, bet mazākā – 0,4 kg smaga.
