Patiess gadījums, kurā mūsu slavenā peldētāja, divkārtējā olimpiete, patlaban banku zinību studente ASV Agnese Ozoliņa iemācījās peldēt, pierakstīts no Agnese mātes Jelgavas specializētās peldēšanas skolas direktores Zelmas Ozoliņas.
Patiess gadījums, kurā mūsu slavenā peldētāja, divkārtējā olimpiete, patlaban banku zinību studente ASV Agnese Ozoliņa iemācījās peldēt, pierakstīts no Agnese mātes Jelgavas specializētās peldēšanas skolas direktores Zelmas Ozoliņas.
Mani bērni nav gājuši bērnudārzā, jo likās – ja viņus atdošu tādā pirmsskolas iestādē, viņi vēlāk mani ieliks veco cilvēku pansionātā. Arī, tīri racionāli ņemot, mans darbs Sporta namā parasti ir bijis tāds, ka dienas vidus iznāk brīvāks par vakara un rīta stundām, kas ar bērnudārza režīmu ir visai nesaskaņojami. Tā kā mana māte, kas bērnu pieskatīšanā varēja palīdzēt, aizgāja mūžībā tad, kad Agnesei bija tikai septiņi mēneši, nekas cits neatlika, kā ņemt meitu līdzi uz darbu. Te gan jāpiebilst, ka tas nav nekas īpašs – bērni līdzīgi izauguši daudziem mūsu treneriem.
Tā mazā Agnese sēdēja sporta namā dežurējošajai tantiņai klēpī un, kā sāka staigāt man pakaļ gar baseina malu, tā sāka arī peldēt. Apliku meitai piepūšamo gumijas riņķīti un iecēlu ūdenī. Parasti Agnese gāja peldēties ar tām grupām, kuras viņai patika. Ja tās bija vairākas pēc kārtas, tad peldēšanās iznāca itin bieža. Arī mājās viņa mēdza paņemt gaļas dēlīti, nogulties uz grīdas un tēlot, ka izpilda peldētāju vingrinājumus.
Drīz meitene ūdenī kļuva tik pārgalvīga, ka sāka no baseina malas lēkt. Reiz, kad meitai bija divi gadi un trīs mēneši, viņa, lecot ūdenī, izmaucās diezgan stingrajam riņķim cauri. Tas gan notika baseina seklajā galā, taču tik mazam bērnam ūdens tur, protams, ir pāri galvai. Mēs ar Aigaru Kresu, kas tolaik bija Latvijas čempions tauriņstilā, tajā momentā atradāmies pie pretējā baseina gala. Līdzās Agnesei bija daži cilvēki, bet tie kaut kā nepievērsa viņai uzmanību. Aigars ielēca ūdenī un sāka peldēt bērnam klāt, es skrēju gar malu un kādam no seklajā galā ūdenī stāvošajiem vīriešiem saucu: «Palīdziet viņai tikt ārā!» Taču vīrietis mierīgi atbildēja: «Bet viņa jau peld… » Tā arī bija. Kādu nedēļu pēc šā atgadījuma Agnese ūdenī negāja. Drusku baidījās gan. Savukārt pēc tam, kad sāka peldēt, viņai riņķi vairs nevajadzēja.
