Domājams, ka pagājušās nedēļas nogalē mūsu valsts ceļam uz iestāšanos Eiropas Savienībā tika noņemta pēdējā barjera. Īrija līdz šim bija vienīgā no piecpadsmit ES dalībvalstīm, kas vēl nebija ratificējusi Nicas līgumu.
Domājams, ka pagājušās nedēļas nogalē mūsu valsts ceļam uz iestāšanos Eiropas Savienībā tika noņemta pēdējā barjera. Īrija līdz šim bija vienīgā no piecpadsmit ES dalībvalstīm, kas vēl nebija ratificējusi Nicas līgumu. Īrijas tautas balsojums referendumā bija labvēlīgs Latvijai un vēl deviņām ES kandidātvalstīm. Oficiālie balsu skaitīšanas rezultāti liecina, ka ES paplašināšanai svarīgā Nicas līguma ratifikāciju atbalstījuši 63 procenti Īrijas vēlētāju, kas sestdien piedalījās referendumā, savukārt 37 procenti vēlētāju nobalsojuši pret to. Kaut arī lielākā daļa politiķu un analītiķu uzskatīja, ka balsojuma iznākums būs pozitīvs iespējamām dalībvalstīm, līdz galam par to drošs nebija neviens prognožu paudējs. Iepriekšējo reizi 2001. gadā gandrīz 54 procenti «zaļās salas» iedzīvotāju pateica «nē» ES paplašināšanās procesam.
Neilgi pirms referenduma neziņu par referenduma iznākumu sarūpēja paši Īrijas valdības pārstāvji. Patiesam detektīvstāstam līdzīga šarāde veidojās pēc ziņas, ka Īrija var pieņemt parlamenta deklarāciju par atbalstu ES paplašināšanai, pat ja pašas valsts vēlētāji Nicas līgumu atkārtoti noraida 19. oktobra referendumā. Kad līdz izšķirīgajai balsošanai bija palicis nedaudz vairāk par nedēļu, valdība pasteidzās slāpēt laikrakstos publicētās informācijas sekas. Vēlētāji varēja saprast, ka viņi tiks ignorēti, ja otro reizi noraidīs Nicas līgumu.
Īrijas ārlietu ministrs Braiens Kauens sacīja, ka jebkāda šāda deklarācija būtu nedemokrātiska un tai nav pamatojuma Īrijas konstitūcijā, savukārt premjerministra vietniece Mērija Hernija šādu ideju par deklarāciju noraidīja kā «pilnīgas muļķības». Laikraksts «Irish Times», atsaucoties uz anonīmu avotu Briselē, vēstīja, ka ES var lūgt Īrijas parlamentam paziņot, ka tas atbalsta bloka paplašināšanos, ja Īrijas iedzīvotāji vēlreiz noraidīs Nicas līgumu. Diplomātiski avoti aģentūrai «Reuters» Briselē apstiprināja, ka ES ārlietu ministru sanāksmē septembrī Dānijā tika panākta neoficiāla vienošanās: ja Īrijas vēlētāji atkal noraidīs līgumu, premjerministrs Bertijs Aherns izdos paziņojumu, ka paplašināšanās procesam jāturpinās. Valdībai pēc tam būtu jāprasa parlamentam apstiprināt šādu deklarāciju. Ierosinājumu par parlamenta deklarāciju ES paplašināšanās atbalstam izmantoja Nicas līguma pretinieki, kas paziņoja, ka viņi nav pret paplašināšanos, bet gan, ka viņiem nepatīk pats līgums.
Kā redzams, no varbūt pat ne īpaši «ļauni» domāta politiķu paziņojuma var būt atkarīgs daudzu valstu liktenis vairākus gadus. Kāda varētu būt šā notikuma mācība Latvijas politiķiem un visiem, kas sevi par tādu uzskata? Kāda varētu būt mācība Latvijas vēlētājiem?
Pirmkārt, politiķiem iepriekš labi jāapdomā viss, ko vēlas sacīt. Kaut gan īpaši lolot cerības, ka tā patiesi notiks, nevajadzētu. Esam jau pieraduši pie tā, ka politiskā tirgus principi ienākuši arī politiskajā leksikā. Domājams, ka daudzu pašmāju ES pretinieku izvēli, par ko balsot vēlēšanās, mulsināja politiķu pirmsvēlēšanu nekonkrētība attiecībā pret šo savienību. Jācer, ka tikpat nenoteikti šie paši politiķi nebūs tieši tagad, kad Latvija ir izgājusi finiša taisnē sarunām par iestāšanās nosacījumiem. Un tieši tagad varēsim redzēt, cik nelokāmi būs mūsu «zaļie zemnieki», iestājoties par Latvijas lauksaimnieku interesēm, kuras tā aizstāvēja pirmsvēlēšanu runās. Vai tās bijušas tikai tukšas runas, būs redzams jau tuvāko mēnešu laikā.
Latvijas vēlētājam vajadzētu vienmēr atcerēties, ka balsot «nē» vienalga par kādu jautājumu nav tikai cenšanās «iegriezt» nīstamajai valdībai vai partijai, kas saka «jā». Pašiem jādomā, par ko balsojam. Šoreiz mums to lieliski pierādīja Īrijas iedzīvotāji.
Īrijas referenduma balsojums jau ir pagātne, bet tas nenozīmē, ka Latvijas ceļš uz dalību ES ir rozēm kaisīts. Kaut arī Austrumeiropā jau pirmdien palielinājās obligāciju vērtība un nacionālo valūtu kursi, vēl ir daudz neskaidrību par pašiem iestāšanās nosacījumiem dalībvalstu vidū.
Eiropas parlamenta prezidents Pats Kokss, pats īrs būdams, jau pasteidzies bilst, ka «..šis balsojums nojaucis pēdējo atlikušo ķieģeli Berlīnes mūrī, ļaujot saules gaismai spīdēt pāri visai Eiropai». Šodien Luksemburgā sākušās sarunas starp dalībvalstīm par jauno valstu uzņemšanu vēl nemaz tik rožainas neliekas. ES paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens pirmdien kritizēja Franciju par tās līdz šim neizrādīto vēlēšanos mainīt ES lauksaimniecības atbalsta politiku, lai palīdzētu ES paplašināties austrumu virzienā. Francija pagājušajā nedēļā noraidīja Vācijas priekšlikumus samazināt tiešos maksājumus lauksaimniekiem pašreizējās 15 dalībvalstīs par papildu diviem procentiem katru gadu desmit gados, lai nodrošinātu tiešo maksājumu pakāpenisku palielināšanu jauno dalībvalstu lauksaimniekiem. Ir arī vērts atcerēties pagājušajā nedēļā Nīderlandes valdības sacīto, ka varētu tikt pārskatīti nosacījumi, pēc kuriem ES tiks uzņemtas jaunās dalībvalstis.
Ir skaidrs, ka atklātā politika parāda tikai aisberga redzamo daļu. Neredzamā «pagrīdes cīņa» vairumā gadījumu paliek nezināma. Un tieši šajā ceļa posmā kā vēl nekad ir nepieciešams, lai mūsmāju politiķi rūpīgi apsvērtu katru soli un vārdu. Par ko pastāvēja vēl pirms dažām nedēļām.
