Šonedēļ sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā sācies izšķirošais raunds. Latvijai vissvarīgākā ir sarunu lauksaimniecības sadaļa.
Šonedēļ sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā sācies izšķirošais raunds. Latvijai vissvarīgākā ir sarunu lauksaimniecības sadaļa. Šajā zīmē notika arī LR Ārlietu ministrijas rīkotā tikšanās, tajā uz reģionālās preses žurnālistu jautājumiem par lauku attīstību Eiropas Savienībā atbildēja Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš.
Svarīgi izprast ES «filosofiju»: tā ir gatava atbalstīt lauku attīstības pasākumus kopumā, taču tieši lauksaimnieciskajai ražošanai paredzot tikai nosacīti nelielu šā atbalsta daļu.
Prioritāte – lauku, nevis lauksaimniecības attīstība
Visu lauku attīstības pasākumu finansēšanai ES galvenais avots ir Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds (ELGF). Tam piemīt it kā divas dabas: vienā ziņā tam jānodrošina lauksaimniecības stabilitāte, tajā pašā laikā neuzskatot par svarīgu garantēt tirgus stabilitāti.
Fondiem ir vistiešākā ietekme uz uzņēmējdarbību laukos, tāpēc zemnieki ES tos zina un arī mums tie jāiemācās.
ELGF paredz atbalstīt agrāku iedzīvotāju pensionēšanu; mazāk labvēlīgos apvidus; agrovidi; lauksaimniecības zemju apmežošanu; pusnaturālās saimniecības; ražotāju grupas.Tātad zināmā mērā atbalsts reducējas uz to, lai samazinātu tiešo lauksaimniecisko ražošanu, tas ir, lauksaimniecībā nodarbināto personu skaitu. Tajā pašā laikā no strukturālajiem fondiem paredzētas investīcijas lauksaimniecības uzņēmumos (to pamatkapitāla palielināšanai); jauno zemnieku atbalstam; lauksaimniecības produktu pārstrādes un mārketinga uzlabošanai; meža nozares pasākumiem; lauku attīstības veicināšanai; saiknes nodrošināšanai starp aktivitātēm lauku ekonomikas attīstībai «LEADER +».
2004. gadā, Latvijai iestājoties ES, Lauksaimniecības fonda pasākumiem tiks piešķirti ap 25 miljoni latu gadā, agrovides pasākumiem atbilstoši Lauku attīstības plānam – ap 40 miljoni latu, bet subsīdiju veidā, piemēram, tiešajiem hektārmaksājumiem, – līdz 60 miljoniem latu gadā.
Šie sausie formulējumi liecina par to, ka mums ļoti nozīmīgi ir pārstrukturēt savus laukus. Atbilstoši ES koncepcijai ir svarīgāk nākamajām paaudzēm atstāt veselīgu lauku vidi nekā izdot līdzekļus neefektīvai lauksaimnieciskai ražošanai «par katru cenu». Vienlaikus ES ir gatava investēt dažādos pasākumos, kas uzlabotu arī sociālo situāciju laukos.
Šogad ZM darbinieki aptaujāja zemniekus par paredzamo lauku pārstrukturēšanu. Vislielākā piekrišana bijusi investīcijām lauksaimniecības uzņēmumos SAPARD ietvaros. Otrs ir neskaidrības par atbalstu alternatīvajiem nodarbošanās veidiem, tas ir, ne tikai lauksaimniecībā, bet (it īpaši) ārpus tās. Zemnieki atzinīgi novērtējuši paredzamo atbalstu vietējo iniciatīvas grupu veidošanai, atbalstu jaunajiem zemniekiem, kā arī kooperācijai. Šie aptaujas rezultāti liecinot, ka Latvijas lauku iedzīvotāji grib, lai būtu kaut kāds līdzsvars starp lauksaimniecības un lauku attīstību.
Modelis – tipiska lauku ģimene…
Visvienkāršāk allaž ir aplūkot konkrētu piemēru. Ņemsim diezgan tipisku mūsdienu lauku ģimeni: sieva skolotāja, vīrs bezdarbnieks, vēl ir viens pensionārs un divi trīs bērni. Saimniecībā ir četras govis, ap 50 hektāru zemes. Kas viņiem var mainīties uz labo pusi, Latvijai iestājoties ES?
Visticamāk, ka divi pelnīt spējīgi cilvēki ar četrām govīm diezin vai sagādās sev iztiku. ES nav sagaidāmas tādas subsīdijas, lai pēc tam, kad vispārējais dzīves līmenis Latvijā augs, šai ģimenei pietiktu ar tiem līdzekļiem, ko var nodrošināt tikai četras govis. Jāmeklē kāds cits veids, kā pelnīt iztiku. Divi cilvēki uz četrām govīm ir daudz par greznu, tāpēc ir jāpārorientējas! Viens variants ir meklēt algotu darbu, otrs – pievērsties uzņēmējdarbībai. Taču nevajag pārspīlēt: tikai kādi 10 procenti cilvēku spēj būt uzņēmēji, jo tas nozīmē spēju uzņemties risku. Visi laukos dzīvojošie nekādā ziņā nekļūs par uzņēmējiem. Tāpēc, ja minētā ģimene tiešām gribēs paturēt visas četras govis (bet, iestājoties ES, viņiem būs garantētas kvotas), iespējams, viņiem būs izdevīgāk pārdot kvotas, iegūstot lielākus (lai arī īslaicīgus) ienākumus nekā realizējot pienu. Daļai lauku iedzīvotāju jāpārorientējas no pilna laika zemniekiem uz daļēja laika zemniekiem, tas nozīmē, ka jāatrod darbs. Tāpēc laukos jāattīsta uzņēmējdarbība, lai būtu darba devēji. ES var sniegt palīdzību tikai ar grantiem – SAPARD tipa subsīdijām.
«Sāpīgās» piena kvotas
Lai cik skeptiski patlaban mūsu piensaimnieki raugās uz to, ES ir garantēts cenu līmenis, tas tiešām tāds ir, jo nepieciešamības gadījumā piena tirgū tiek iedarbināta arī intervence. Ja mēs būsim ES, tad arī mūs ietekmēs kopējā tirgus mehānisms. Un par piena litru ražotājs katrā ziņā saņems vairāk nekā pašlaik. Taču, pat ja tie būtu 15 santīmi par litru, ar to diezin vai pietiks, lai uzturētu iepriekš pieminētā modeļa saimniecību… Tomēr, ja ģimenei ir kaut vai 20 hektāru, kurus ar kaut ko apsēj, tad tiešās subsīdijas gadā dos tikai kādus 500 latus, kas nav daudz. Bet hektāru maksājumus nedrīkst mākslīgi paredzēt nenormāli lielus, ekonomiski nepamatotus!
Jebkurā gadījumā, vai mēs iestājamies ES vai ne, struktūrai laukos ir jāmainās. Ja zemnieks grib ražot, tam tiek dots instruments: ja viņš tur četras govis, ES gatava palīdzēt attīstīties tā, lai viņš audzētu, sacīsim, 20 lopiņu. Savukārt, ja zemnieks izvēlas neiet lauksaimnieciskajā ražošanā, tad tiek piedāvāts cits finansiālais instruments.
Viens no tiem ir arī kvotas. Kur zemnieks var saņemt šos instrumentus? Arī individuāliem zemniekiem govju turētājiem noteikti būs jāreģistrējas Piena reģistrā – nākamgad obligāti, jo citādi viņi vienkārši nesaņems savu kvotu. Ja kāds tomēr gribēs «izklaidēties» ar govs turēšanu un piena pārdošanu, viņam vajadzēs šādu kvotu pirkt. Ja 2004. gadā atklāsies, ka zemnieks nav reģistrējies Piena reģistrā, bet piens no tesmeņa tomēr plūst, tas nozīmē, ka nav maksāti nodokļi, ka piens aizplūdis melnajā tirgū. Droši var teikt, ka ES nevarēs tik «pelēki melnā», nelegālā veidā realizēt pienu.
Jāatceras, ka kvotas attiecas uz pārdoto, nevis saražoto pienu. Pašlaik Latvijā netiek uzskaitīts «pa tiešo» pārdotais piens, uzskaita tikai pārstrādei realizēto. No nākamā gada 1. janvāra arī individuālajiem govju turētājiem būs jāreģistrējas, jo no tā būs atkarīgs kvotu daudzums. Nereģistrētu pienu nedrīkstēs pārdot pat kaimiņam. Ir ļoti svarīgi apzināties: ja nebūsim reģistrējuši visu valstī izslaukto pienu, nedabūsim pietiekami daudz kvotu. Eiropai svarīga statistika. Tieši tās datu nepilnības ir viens no iestāšanās sarunu smagākajiem punktiem. Visnejaukākais ir tas, ka augstajiem Eiropas kungiem nevaram pierādīt, ka mums faktiski tiek saražots vairāk piena… .
Taču atsevišķiem cilvēkiem nevajag lieki satraukties: pienu ražot nav aizliegts, un to nevar aizliegt. Kvotas regulē tikai piena pārdošanu. Ja kādam ir govs, to var slaukt uz nebēdu un dzert pienu lieliem malkiem.
