Hipotēku bankas Jelgavas nodaļas Aizdevumu daļas kredītinspektori Mārīti Zariņu pazīst daudzi zemnieki.
Hipotēku bankas Jelgavas nodaļas Aizdevumu daļas kredītinspektori Mārīti Zariņu pazīst daudzi zemnieki. Gan kā zinošu agronomi, gan kā stingru un prasīgu kredītinspektori. Viņa pati smaidot teic, ka skarba kļūstot vienīgi tad, ja jūtot, ka cilvēks melo vai veltīgi aizņem laiku.
Mārītes Zariņas dzimtā puse ir Madona, tur pabeigta astotā klase. Agronomes profesiju viņa izvēlējusies nejauši, draudzenes pierunāta aizbraukt uz Bulduru Dārzkopības tehnikumu apskatīties, kas tur notiek. Meitenei iepatikās, un viņa iestājās tehnikumā. «Bulduros man iemācīja strādāt un pabeigt iesākto. Tajā ziņā tur bija ļoti stingras nostādnes. Katru rudeni vācām burkānus, un padarītā darba kvalitāte tika stingri kontrolēta. Dārzeņu vākšana noslēdzās ar lielu burkānu balli, un tas man palicis atmiņā kā skaistākais laiks dzīvē,» atceras kredītinspektore.
Strādāt jāmācās tepat Latvijā
Pēc tehnikuma beigšanas Mārīte pusotru gadu nostrādāja Ogres rajona Mičurina kolhozā. Tad, mātes mudināta, iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) «nullītē» – sagatavošanas kursos. «Beidzot sagatavošanas kursus, es pirmo un vienīgo reizi mūžā biju teicamniece,» viņa turpina. Mārīte uzskata, ka augstskola ir vieta, kur iemācīties, kā turpināt savu izglītību.
LLA mācību process topošajai agronomei bijis ļoti saistošs – ar daudziem izbraukumiem, ekskursijām, praksēm. Toreiz studenti mācījušies citādi nekā tagad – vakaros un pa naktīm…. Uz ārzemēm padomju laikos tikt bija grūti, bet vai tas vispār ir vajadzīgs…. «Aizbraukt uz ārzemēm, tikai lai iemācītos strādāt fizisku darbu, vai tas ir to vērts? Labāk strādāt savā zemē, tad vismaz zini, ka tas ir tev pašam,» Mārītei Zariņai ir savs viedoklis.
Viņa uzskata, ka apsveicama lieta tepat Latvijā ir mācību saimniecības, kurās arodvidusskolu un tehnikumu audzēkņi var iziet praksi. Lopkopībā labas prakses saimniecība ir «Mežacīruļi», bet dārzeņkopībā – Modra Jansona «Līči». Daudz zināšanu zemnieki var gūt arī lauka dienās un izbraukuma semināros.
LLA mācību prakses laikā Mārīti aizsūtīja strādāt uz padomju saimniecību «Jelgava» Līvbērzes pagastā. Taču tajos laikos agronoms bija vairāk tāds kā uzraugs…. Pēc augstskolas beigšanas sekoja norīkojums uz Līvbērzi, kur viņa sāka strādāt par pļavu un ganību agronomi. Pirmā darbavieta jaunajai agronomei atmiņā palikusi kā ļoti labs agronomu un inženieru kolektīvs. «Mēs tiešām bijām komanda, bet tajā pašā laikā arī katrs liela personība. Uz darbabiedriem varēju paļauties kā uz sevi pašu,» Mārīte turpina ritināt atmiņu pavedienu.
Arī konsultantam daudz jāmācās
Tad sākās atmodas un barikāžu laiki. Saimniekošanai tās bija grūtas dienas: trūka degvielas, minerālmēslu, naudas. Darbam padomju saimniecībā «Jelgava» Mārīte vairs neredzēja jēgu, šķita, ka agronomu ir par daudz… Tad Rita Čigāne viņai piedāvāja darbu Latvijas Zemnieku federācijas (LZF) paspārnē par konsultanti, jo Latvijā sāka veidoties lauksaimniecības konsultāciju dienests. Sākumā bija pieci cilvēki Rīgā, tad biroji ar nelieliem štatiem rajonos. Mārīte sāka strādāt LZF un Jelgavas rajona Zemnieku apvienības telpās rajona Padomes ēkā. Viņai pievienojās zootehniķe un grāmatvedis, pēc tam divus gadus projektus palīdzēja realizēt Miera korpusa darbinieks. No viņa daudz ko varējis mācīties, piemēram, kā plānot savu laiku. «Cilvēki, atguvuši mantojuma zemi vai saņēmuši to lietošanā, sāka veidot savas zemnieku saimniecības. Lai sekmīgi saimniekotu, jaunajiem zemniekiem vajadzēja papildināt zināšanas, tāpēc kopīgi ar lauksaimniecības departamentu un Valsts ieņēmumu dienestu braucām pa pagastiem, rīkojām informācijas dienas,» turpina atcerēties pieredzējusī agronome. Tolaik Mārīte satuvinājās ar zemniekiem, iepazina viņu veiksmes un neveiksmes. Saimniekot sāka dažādu specialitāšu cilvēki. Konsultants varēja tikai ieteikt – lēmumus pieņēma zemnieki paši. Šajā amatā pavadītais laiks bijis tas dzīves periods, kad viņa pati ir visvairāk mācījusies. Mārītei ir liels gandarījums par tiem saimniekiem, kas savulaik sāka ar 10, 20, 30 hektāriem, bet tagad pārvalda lielas un spēcīgas saimniecības kādreizējā kolhoza apmērā. Viņai patīk, ka ģimenes apvienojas un prot turēties kopā, kā, piemēram, zemnieku Vinteru ģimene. «Uzskatu, ka jebkuram, arī lauksaimniekam, jādara darbs, kas tiešām patīk, citādi cilvēkam ir grūta dzīve,» spriež Mārīte.
Tad Jelgavas Lauksaimniecības konsultāciju birojs pārcēlās uz Ozolniekiem. «Mans personīgais viedoklis ir, ka Jelgavas konsultāciju birojam nav jāatrodas zem viena jumta ar Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centru, tam bija jāpaliek rajona centrā. Tolaik laucinieki daudz izmantoja sabiedrisko transportu, un viņiem bija ērti. Es pārvietošanai nepiekritu, un mēs šķīrāmies,» viņas balsī mazliet ieskanas rūgtums.
No konsultantes par kredītinspektori
Jau pirms tam Mārītei bija izteikts kāds darba piedāvājums, bet viņa negribēja mainīt profesiju. Tomēr, noskaidrojusi, ka piedāvājums joprojām ir spēkā, devās uz darba interviju un 1996. gada decembrī sāka strādāt «Laukkredītā» par Jelgavas nodaļas kredītinspektori. Apkalpojamo cilvēku loks nemainījās, mainījās tikai darba profils – no saimnieciskām lietām uz finansēm. Sākumā «Laukkredīts» atradās Akadēmijas ielā, tagadējās Sabiedrības veselības aģentūras telpās. Tur ziemā bija ļoti auksts, sala rokas… «Laukkredīts» nebija banka, vajadzēja strādāt ar Zemes bankas un Unibankas kontiem. Sākoties banku apvienošanās procesam, «Laukkredītu» apvienoja ar Hipotēku banku. Kredītdaļas telpas Dobeles ielā bija plašas un gaišas. Tagad «kredītnieki» nevar lepoties ar plašumu, bet, palielinoties darbinieku skaitam, plānots telpas paplašināt.
Kredītinspektora darbu regulē noteikumi, kas jāievēro bankas darbiniekiem, kas strādā ar konfidenciālu informāciju, un tas profesijai uzliek savu zīmogu. Mārīte Zariņa uzsver, ka banku galvenokārt interesē klienta maksātspēja, tas, kā viņš spēs atdot kredītu. Tāpēc pirms aizdevuma ņemšanas viņa iesaka vispirms rūpīgi aprēķināt savas iespējas: varbūt labāk dzīvot tā, kā ir tagad, nevis riskantā projektā zaudēt visu. Hipotēku bankas Jelgavas nodaļai realizēto ķīlu skaits ir neliels, tomēr tās realizēt vienlīdz smagi ir gan kredīta ņēmējam, gan kredītinspektoram. Grūtības ar aizņēmuma savlaicīgu atdošanu neražas, dabas stihiju vai citu iemeslu dēļ lielākoties var atrisināt, pagarinot kredīta atdošanas termiņu. Kompromiss nav iespējams vienīgi tad, ja klients sāk mānīties un bēguļot.
Lauku uzņēmējiem bez tradicionālajiem aizdevumiem tiek piedāvātas dažādas kreditēšanas programmas – lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma (LIIKP) celtniecībai, kredīts lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādei, hipotekārais kredīts mājas celtniecībai, iegādei vai remontam, aizdevumi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lauku attīstības speciālais mērķaizdevums sava biznesa uzsākšanai (līdz 2000 latiem) un citi. Projektā ir jauna kreditēšanas programma, nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai lauku teritorijā, kuras mērķis ir ekonomiskās attīstības veicināšana laukos. M.Zariņa lauku uzņēmējiem iesaka par to padomāt jau laikus.
Zemes stūrītis, kur izlādēties
Pēc darba dienas birojā un izbraukumos pie klientiem darbs dārzā Mārītei vienlaikus ir gan vaļasprieks, gan dzīves nepieciešamība, arī vieta, kur likt lietā agronomes zināšanas. Dārzā ir atstāts kāds neapstrādāts zemes gabaliņš, kuru viņa rok un kaplē cauru gadu. «Kad man ir ļoti smagi, ņemu lāpstu un eju rakt zemi. Pēc pāris lāpstas dūrieniem jau esmu izlādējusies…,» viņa smej. Savukārt ziemā Mārīte pie savas privātmājas lāpsto sniegu, un tad viņas «cīņu objekts» ir, ielu tīrot, sastumtais sniega valnis.
