Kopš astoņdesmito gadu beigām Eiropas zemēs būtiski palielinājies imigrantu skaits no trešās pasaules valstīm. Vēl vairāk – nu jau ieceļošana rada lielāku dabisko pieaugumu nekā vietējo dzimstība.
Kopš astoņdesmito gadu beigām Eiropas zemēs būtiski palielinājies imigrantu skaits no trešās pasaules valstīm. Vēl vairāk – nu jau ieceļošana rada lielāku dabisko pieaugumu nekā vietējo dzimstība.
Zivs meklē, kur dziļāks, putns – kur siltāks, bet cilvēks?
Vecās Eiropas iedzīvotāji nelabprāt pamet mājas, lai dotos strādāt uz kaimiņvalstīm – tikai 0,1 līdz 0,2 procenti –, toties imigrantu skaita palielinājums pārsniedz vairākus procentus no iedzīvotāju kopskaita. Ne vien skaita izmaiņas, bet arī citas pazīmes piesaista demogrāfu, ekonomistu un nu jau politiķu uzmanību.
Imigrantu kļūst arvien vairāk tāpēc, ka ieceļotāji ir pulka naskāki bērnu radīšanā un ka lielākoties ieceļo gados jauni ļaudis, kas vēl tikai veido ģimenes, nevis mirstības līknes.
Kādi motīvi mudina ļaudis pamest savu dzimteni un doties citur pasaulē laimi meklēt? Pēc ieceļošanas mērķiem mūsdienu imigranti iedalāmi trīs grupās (2002. gada vasarā Helsinkos notikušā semināra «Imigrācija un ģimene» secinājumi):
darba imigranti. Vairāk nekā 3/4 ES valstīs ieceļojošo svešzemnieku dominē vēlme atrast labāk atalgotu darbu vai arī darbu vispār. Salīdzinot ar trešās pasaules zemēm, kur valda bezdarbs, zemas algas un stagnanta ekonomika, saprotama ir vēlme «iekarot» ES valstis;
etniskie imigranti. Šīs parādības saknes saistās ar citur pasaulē izkaisīto cilvēku vēlmi atgriezties zemē, kur ir šīs tautas pamatmājvieta. Tā, piemēram, daudzi vācieši, kurus Otrā pasaules kara vētras un robežu pārbīdes aiznesa austrumu virzienā, tagad vēlas atgriezties Vācijā. Viņu vidū, sevišķi Atmodas sākumposmā, bija arī daudzi Latvijas iedzīvotāji. Un atšķirībā no pirmās ieceļotāju grupas valsts arī jūtas atbildīga par savu etniskās kopienas locekļu likteņiem;
patvēruma meklētāji. Šajā grupā ietilpst cilvēki, kas savā mītnes zemē jūtas apspiesti dažādu politisko, rasu vai reliģisko motīvu dēļ. Viņi netīko pēc labāka darba, bet vienīgi pēc personiskās drošības. Padomijas ēras gados sevišķi daudz šīs grupas ieceļotāju bēgšanu motivēja ar komunistu varu mītnes zemēs. Tomēr pēc «ļaunuma impērijas» sabrukuma daudzās ES valstīs agrāko savienoto republiku patvēruma meklētājiem vairs nav iedegta «zaļā gaisma», un ieceļošana tagad ir stipri apgrūtināta ar dažādiem noteikumiem.
Ir arī nekontrolētā migrācija. Šī plūsma sevišķi aktualizējusies pēc tam, kad legālais ceļš uz Eiropas valstīm ticis slēgts vai ierobežots.
Migrācijas procesu pētījumiem labi noder divu dažādu valstu salīdzinājums – daudzu angliski runājošo zemju laimes meklētāju kārotā Apvienotā Karaliste un ieceļotāju mazapmeklētā Somija.
Grūti asimilējamie ieceļošanas viļņi Lielbritānijā
Lielbritānijā 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē galvenokārt ieceļoja īru un ebreju tautības pārstāvji. Īri joprojām veido lielāko valsts minoritāti (ap miljonu), ebreju skaits ir ap 300 tūkstoši.
Tomēr vēlāk valsts izjuta ieceļotāju pieplūdumu saistībā ar starptautiskajiem notikumiem dažādos pasaules reģionos. Tieši ne eiropeiskas izcelsmes imigrantu skaits palielinājies no 50 tūkstošiem 1951. gadā līdz 4 miljoniem 2001. gadā. Minoritātes veido 6,7 procenti valsts iedzīvotāju skaita. Puse no viņiem jau dzimuši Lielbritānijā un ir šīs valsts pilsoņi.
Pirmais ieceļotāju vilnis saistījās ar Karību jūras krīzi, visvairāk to izjuta laika posmā pēc 1948. gada, kulmināciju sasniedzot 1955. – 1964. gados. Savukārt Indijas un Pakistānas iedzīvotāji masveidā ieceļoja gadus desmit vēlāk, bet Bangladešas daudznacionālie pārstāvji turp devās laikā no 1980. līdz 1985. gadam. Ievērību pelna fakts, ka Dienvidāzijas imigranti jaunajā mītnes zemē uzrādot tieksmi pēc homogēnuma un iekapsulēšanās savu etnisko tautiešu vidē, pārsvarā viņi izvēlas savas tautības laulātos draugus, mājsaimniecības veido plaši sazarota ģimene. Tāpēc viņu integrācija saistās ar daudz lielākiem sarežģījumiem.
Turpretim no Karību jūras reģiona nākušajiem imigrantiem daudz jūtamākas ir asimilācijas vēlmes. Viņu mājsaimniecības pētījumi apliecina tuvu radniecību ar britiem raksturīgo saimniekošanas un sadzīves veidu. Daudzi no viņiem apprecējuši «baltos» cilvēkus.
Soms ārzemēs meklē darbu, somiete – vīru
Somija ir ieceļotāju visretāk iekārotā valsts – tajā ir tikai divi procenti (130 tūkstoši) ārzemnieku, kas ir pats zemākais rādītājs Eiropas valstīs. Ieceļošanu galvenokārt ietekmēja sociālisma sistēmas sabrukums, pilsoņu karš Dienvidslāvijā, kā arī Āzijas un Āfrikas iedzīvotāju patvēruma meklējumi. Lielākā imigrantu grupa (31 tūkstotis) ir bijušās Padomju Savienības iemītnieki, bet 28 tūkstoši – zviedri.
Somija izsenis bijusi valsts, no kuras vairāk aizbrauc. Līdz Otrajam pasaules karam no valsts aizceļoja aptuveni 500 tūkstoši iedzīvotāju, lielākoties izvēloties dzīvi ASV un Kanādā. Pēc kara beigām aizceļoja vēl aptuveni 700 tūkstošu somu, no kuriem 75% izvēlējās Zviedriju.
Raksturīgi, ka aizbraucēji lielākoties ir gados jauni, biežāk vīrieši. Tikai vidēji viens no četriem pēckara emigrantiem devies laimes meklējumos tālāk par Zviedriju, turklāt šajā grupā dominē daiļais dzimums, kura galamērķis parasti ir kāda no rietumu vai dienvidu Eiropas valstīm. Statistika liecina, ka viņas ir gados vecākas un labāk izglītotas nekā jaunie Zviedrijas «iekarotāji». Sievietes dzimteni pamet laulību dēļ, pārceļoties uz vīra mītnes zemi. Turpretim vīriešiem dominē labākas karjeras iespējas vai gluži vienkārši vēlme izmēģināt kaut ko jaunu.
Kopš Somija pievienojās ES, vairāk imigrē izglītotie pilsoņi, viņi aizceļo uz Lielbritāniju, Vāciju un Norvēģiju. Bet iebraucēju jau ir vairāk nekā izbraukušo.
Ģimenes klanu veidošanās vecajā Eiropā
Raksturīgi, ka Spānijā no Marokas vispirms ieceļo dzimtas aktīvā un darbaspējīgā vecuma locekļi. Kad viņi veiksmīgi iekārtojušies, uz Madridi izbrauc arī vecākā paaudze. Dzīve savu tuvinieku vidē sekmē iebraucēju emocionālo stabilitāti jaunajā vidē, un novērojumi liecina, ka dzimtas bērni ir tie, kas visveiksmīgāk uztur saikni ar mītnes zemes vienaudžiem, sekmējot integrāciju.
Konstatēts, ka imigranti ir pulka atvērtāki materiālajām pārmaiņām, ko nevar teikt par viņu vērtību orientāciju un reliģisko piederību, kuru grūtāk mainīt.
Vairākums iebraucēju uz Vāciju izceļo no zemēm, kurās nepastāv plaši sazarota sociālās drošības sistēma, tāpēc vairākums cenšas sevi pasargāt no iespējamā riska jaunajā mītnes zemē, nekavējoši veidojot tur savas dzimtas klanu. Turklāt daudz turku ieceļo nelegāli. Tā kā Vācijā nav speciālu institūciju, kas nodarbotos ar etnisko minoritāšu kultūras problēmām un šos jautājumus nerisina arī neviena pašreizējā varas struktūra, izšķirošā nozīme integrēšanās procesā ir un paliek ģimenes dažādo paaudžu ziņā. Turku ģimenēm raksturīga saikne paaudžu starpā.
Imigrācijas centrālā ass ir ģimene. Tāpēc tai jārēķinās, ka jaunajā «sapņu zemē» būs jāsaskaras ar skarbām problēmām, no kurām viņi būtu pasargāti savā etniskajā vidē. No otras puses, integrāciju visvairāk sekmē jauktās laulības, ieceļotāju ģimenes spēja uzsākt individuālo uzņēmējdarbību, kā arī imigrantu otrās paaudzes vēlme iesaistīties jaunās mītnes zemes sabiedrības norisēs.
ES valstu līdzšinējā pieredze liecina, ka ģimene var kļūt gan par galveno sabiedroto integrācijas peripetijās, gan par būtisku šķērsli šajā procesā.
