Vai šīs vēlēšanas ienesīs ko jaunu Latvijas politiskajā teātrī, to, protams, rādīs laiks, taču priekšvēlēšanu kampaņa Zemgalē šogad būtiski neatšķīrās no iepriekšējām.
Vai šīs vēlēšanas ienesīs ko jaunu Latvijas politiskajā teātrī, to, protams, rādīs laiks, taču priekšvēlēšanu kampaņa Zemgalē šogad būtiski neatšķīrās no iepriekšējām. Partijas tāpat bārstīja solījumus, klāt pieaicinot tautā populārus aktierus un mūziķus, dāsnu roku tika finansēti pasākumi, kas diez vai bez vēlēšanu tuvuma būtu realizēti. Kā izteicās viens no Jelgavas vēlētājiem: «Cik labi, ka vismaz reizi četros gados ir Saeimas vēlēšanas! Tad var dabūt…»
Arī zemgaliešu izvēle ir līdzīga kā citās reizēs – priekšroka dota labējām partijām. Tiek turpināta par tradīciju jau kļuvusī zemgaliešu vēlme eksperimentēt, uzticot valsts vadīšanu jauniem politiskiem spēkiem. Šī eksperimentēšanas tendence Zemgales vēlēšanu apgabalā iezīmējās jau iepriekšējās Saeimas vēlēšanās – 1995. gadā iedzīvotāji pārliecinoši balsoja par «Saimnieku», Latvijas Vienības partiju, «Tautas kustību Latvijai» jeb tā saukto Zīgerista partiju un Tautas partiju (TP). Jāatgādina, ka Zīgerists nodrošināja panākumus ar līdz tam netradicionālām metodēm – ar uguņošanu Jelgavā 18. novembrī par godu Latvijas valsts gadadienai, arī ar slaveno banānu dalīšanu, vedot vēlētājus autobusā no Rīgas uz Jelgavu, vai pirms 7. Saeimas vēlēšanām pasniedzot smilšu maisiņus no Kārļa Ulmaņa atdusas vietas. Tas ir vairāk vai mazāk lēts populisms, uz ko bieži iekrīt neizlēmīgais vēlētājs. Taču nevar noliegt, ka Zīgerista partija iekaroja zemgaliešu simpātijas arī ar reālu palīdzību trūcīgākajiem lauku iedzīvotājiem, organizējot humāno palīdzību veco ļaužu pansionātiem, dāvājot ērģeles dievnamam utt. Turklāt šī partija, šķiet, viena no pirmajām Latvijā demonstrēja visai agresīvu un labi organizētu vēlēšanu kampaņu.
Taču vēlētāju uzticība šīm partijām nebija ilga, un 7. Saeimas vēlēšanās simpātijas tika atkal jauniem līderiem – Tautas partijai un Jaunajai partijai –, kā arī pirmo reizi vērā ņemamu atbalstu saņēma kreisi orientētā Sociāldemokrātu apvienība, kas liecina par Zemgales vēlētāju polarizācijas sākumu un tādiem neatrisinātiem jautājumiem kā augošais bezdarba līmenis un korupcija. TP vēlētāju simpātijas iekaroja ar veiksmīgi izveidotu līdera tēlu, ko nespēja izjaukt arī konkurentu sagādātais kompromats. Līdzīga situācija bija ar Jauno partiju, kas iekļāva savā sarakstā populāro Raimondu Paulu. No vecajiem politiskajiem spēkiem iepriekšējās Saeimas vēlēšanās pirmajā pieciniekā Zemgalē izdevās noturēties tikai «Latvijas ceļam» («LC») un «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK («TB»/LNNK), turklāt «tēvzemieši» atšķirībā no «LC» visu laiku palielināja savu atbalstītāju skaitu. Smagu kritienu piedzīvoja Latvijas Zemnieku savienība (LZS). Tas galvenokārt skaidrojams ar neveiksmīgi organizēto privatizāciju, kas radīja lielu neapmierinātību Zemgales zemniekos.
8. Saeimas vēlēšanas parādīja, ka Zemgales vēlētāji priekšroku atkal devuši jaunajiem politiskajiem spēkiem. Līderpozīcijās atrodamas abas lielākās jaunās partijas – «Jaunais laiks» («JL») un Latvijas Pirmā partija (LPP), kas apgabalā ieguvušas attiecīgi pirmo un trešo pozīciju. Acīmredzot vēlētāji vēl joprojām nespēj stabilizēt savas politiskās simpātijas un antipātijas, cer uz jauno partiju spēju uzlabot Saeimas un valdības darbu un izpildīt solījumus. «JL» un LPP duetu papildina TP, kurai ir izdevies savas pozīcijas noturēt un ierindoties otrajā vietā. Atguvusies un sasparojusies arī LZS, kas kopā ar «zaļajiem» ir ceturtajā vietā. Mazos un vidējos zemniekus Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) priekšvēlēšanu programmā noteikti saistīja solījums panākt pēc iespējas labākus noteikumus Latvijas lauksaimniecībai, stājoties Eiropas Savienībā. Savu lomu noteikti spēlē arī tas, ka pēdējās pašvaldību vēlēšanās LZS Zemgalē izdevās gūt labus panākumus un vietējie līderi visai veiksmīgi sāka darbu. Savukārt neatrisināti sociālie jautājumi, krievu iedzīvotāju bailes un neziņa par 2004. gadu, kad visās vidusskolās paredzēta pāreja uz mācībām latviešu valodā, vairojuši kreiso spēku popularitāti. Tas ļāvis apvienībai «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» iegūt piekto vietu. Smagu izgāšanos piedzīvojuši iepriekšējo vēlēšanu favorīti «LC», Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), arī «TB»/LNNK. Domājams, ka «LC» iegāza pārlieku lielā aizraušanās ar ārpolitiskajām prioritātēm, novārtā atstājot lauku politiku un saikni ar vēlētājiem reģionos, jo Latvijas virzīšanos uz Eiropas Savienību un NATO par savu ārpolitisko kursu pasludinājušas praktiski visas partijas ar nedaudziem izņēmumiem. Tādējādi «LC» tika laupīts tā lielākais trumpis. Arī «tēvzemiešu» prioritāte nacionālais jautājums ir gan «JL», gan TP, gan citu partiju programmās. Savukārt sociāldemokrātu klupšanas akmens noteikti bija nesaskaņas partijas iekšienē, kas galu galā noveda pie partijas sašķelšanās. Neglāba to ne J.Bojāra personība, ne sociāldemokrātu atrašanās pie varas Rīgā, ko viņi ne vienmēr prot pareizi izmantot.
Tādējādi Zemgales vēlētāju uzvedība uzskatāmi raksturo vispārējo elektorāta uzvedības tendenci Latvijā. Daudzpartiju sistēmas ietvaros, kad tā vēl tikai veidojas, arī vēlētāju politiskās simpātijas nav nostabilizējušās. Parlamenta vēlēšanu rezultāti parādīja arī to, ka Zemgalē un, domājams, visā Latvijā nedarbojas politiskajā socioloģijā vispārpieņemtais atzinums, ka mazturīgie iedzīvotāju slāņi (strādnieki, kalpotāji un inteliģence) parasti balso par kreisajām un liberālajām partijām. Katrās Saeimas vēlēšanās uz politiskās skatuves uznāk jaunas partijas, bet nākamajās tās lielākoties krīt, zaudējušas vēlētāju uzticību.
* Raksts publicēts
