Pēc divdesmitgadīgās jaunietes nošaušanas teroristu ieņemtajā Maskavas teātrī zūd jebkādas pozitīvas ilūzijas, ka čečenu kaujinieki ir nākuši tikai pabaidīt Kremļa varasvīrus un ka cilvēka, turklāt sievietes, dzīvība viņiem kaut ko nozīmētu.
Pēc divdesmitgadīgās jaunietes nošaušanas teroristu ieņemtajā Maskavas teātrī zūd jebkādas pozitīvas ilūzijas, ka čečenu kaujinieki ir nākuši tikai pabaidīt Kremļa varasvīrus un ka cilvēka, turklāt sievietes, dzīvība viņiem kaut ko nozīmētu. Cerēt uz laimīgu finālu vismaz pašlaik kļūst grūtāk. Taču kādām šajā situācijā vajadzētu būt laimīgajām beigām? Protams, Maskavas teātrī neviens ķīlnieks vairs nedrīkstētu tikt nogalināts un pēc iespējas ātrāk viņiem vajadzētu nokļūt mājās. Bet vai Ičkērijā jeb Čečenijā viss varētu palikt pa vecam? Noteikti ne. Pretējā gadījumā acīmredzot saglabājas augsne jauniem teroristiskiem aktiem. Iespējams, ka Krievijas armija no šīs zemes tiešām arī ir jāizved. Nav grūti atcerēties, ka Krievijas prezidents Putins, nākot pie varas, pastiprināja militāra spēka izmantošanu Ičkērijā, un tagad notikušais, manuprāt, ir reakcija. Tiešām es nezinu, kāpēc Krievijas valdošie politiķi ir tik nelokāmi pret Ičkērijas neatkarību. Vismaz pārskatāmā nākotnē Krievijas valsts ieņēmumiem šī zeme šķiet ārkārtīgi neizdevīga, nemaz nerunājot par čečenu tautas tiesībām.
Kā žurnālists – militāro konfliktu pētītājs – esmu bijis Kaukāzā pirms desmit gadiem. Tur man iznāca sēdēt pie galda, kur mājas saimnieks uzaicināja pacelt vīna glāzes par kādreizējo padomju līderi Brežņevu. Saprotoši saskatījos ar savu pavadoni – azerbaidžāņu virsnieku. Mums – gados jaunākiem cilvēkiem – viedoklis bija cits, taču varēja saprast arī veco mājas saimnieku. Brežņeva laikos šo ciemu ar lielgabaliem neviens neapšaudīja, vairumā dzima bērni, brauca tūristi, veicās tirdzniecība…
Mums Eiropā «perestroika» galvenokārt saistās ar «dziedošās revolūcijas» sākumu, entuziasma pilnu Berlīnes mūra krišanu, bet Kaukāzā tas viss ir citādi: Kalnu Karabaha, abhāziešu frontes līnija Suhumos, ziemā pārsalusī Erevāna, bēgļu straumes un, protams, ārkārtīgi nopostītā Ičkērija, tūkstošiem ievainotu un nogalinātu cilvēku.
Lai nu kā, bet Latvija tomēr, dod Dievs, sāk atkopties no pārmaiņu laika krīzes. Diezgan skaidrs, ka būsim uzņemti gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Tādā situācijā jo sevišķi mums tomēr nevajadzētu aizmirst Kaukāza tautas, kas gribot negribot piecdesmit gadu nav bijušas svešas un kas šajā PSRS impērijas sabrukuma procesā ir smagāk cietušas.
