«Ārā ir rudens… Gaiss tā smaržo pēc tām tumšajām, mitrajām naktīm, kad skūpstītas meitenes…» Domājat tās ir kāda vīrieša sentimentālas pārdomas, raugoties pa logu? Nebūt ne.
«Ārā ir rudens… Gaiss tā smaržo pēc tām tumšajām, mitrajām naktīm, kad skūpstītas meitenes…» Domājat tās ir kāda vīrieša sentimentālas pārdomas, raugoties pa logu? Nebūt ne. Šīs ir tikai dažas rindiņas no intīmas, pavedinošas vēstules, kuru adresāts saņēmis un lasījis savā e – pastā. Tikai vēstule. Un viss. Taču tā spēj sniegt gan baudu, gan emocionālu pacēlumu, gan dzīvi padara straujāku!
Šoreiz – saruna par virtuālo mīlestību.
Zemenīte atzīst, ka daudz kas viņas dzīvē sākas pēkšņi, arī sarakste internetā. Viņa zinājusi, ka pastāv tāds virtuālais sekss, un, protams, bija interesanti pamēģināt, kā tas ir! Zemenīte stāsta tālāk.
Virtuālais sekss ir divu cilvēku mīlēšanās, tieši nekontaktējoties. Viens otru nepazīst un neredz, kā arī nekad neuzzinās, kāds izskatās tas cilvēks, kuram neskaitāmas stundas rakstītas kaisles pilnās vēstules.
Internetā man nav jābaidās, ka mani nosodīs, kratīs rādītājpirkstu un teiks: «Fui!» Un nav jāslēpjas aiz lietišķa kostīmiņa. TUR es esmu brīva, daru ko un kā gribu. Starp citu, internetā var atrast pat vairākus mīļākos vienlaikus. Teikšu godīgi, internets paver lieliskas iespējas – sarakstē varu darīt tādas lietas, kādas dzīvē nekad nevarētu, jo būtu kauns.
Sākumā man bija trīs virtuālie mīļākie, bet pašreiz palicis vairs tikai viens – Uga. Ar šādu segvārdu viņš startēja internetā. Īsto vārdu nemaz nezinu. Mūsu sarakstes laikā esam iemanījušies viens otru saukt mīļvārdiņos. Uga mani iesauca par Zemenīti, bet sevi – par Kārumnieku. Viņš ir lielisks mīļākais, un, pēc viņa vārdiem, arī es tāda esmu. Mana diena sākas un beidzas ar vēstules saņemšanu no Kārumnieka, savukārt viņš saņem vēstules no manis. Viņš, šķiet, ir zaudējis prātu manis dēļ… Es nevaru ne dienu bez viņa. Ārprāts, varbūt būsim iemīlējušies viens otrā? Katrā gadījumā esmu pārliecināta, ka viens par otru zinām tādas lietiņas, kas noslēptas mūsu tuvāko ausīm.
Ko es jūtu, lasot un rakstot vēstules? Ar Kārumnieku man ir superlabas attiecības. Mēs ne tikai mīlējamies, bet arī mēdzam daudz ko pārrunāt. Dažkārt garastāvoklis ir izklaidīgs, tad vienkārši pasmejamies, pakaitinām viens otru. Līdzīgi kā īstās attiecībās. Tikai ar vienu nemainīgu atšķirību – neesam viens otru redzējuši. Lai gan Uga ir precējies, bet es – tikpat kā precēta, mēs esam mīļākie, taču nevēlamies savas otrās pusītes krāpt pa īstam. Virtuāli – kāpēc gan ne? Tas ir tik aizraujoši! Ar nepacietību gaidām viens otra vēstules jau gandrīz mēnesi.
Domāju, ka interneta sarakstē parādās mūsu īstais ES. Tur atklājam savas izvirtīgās fantāzijas. Mans virtuālais mīļākais teica, ka tādas īpašas izjūtas mīlējoties viņam ir tikai ar mani. Tas ir abpusēji.
Sarakstei internetā piemīt viena ievērojama priekšrocība – anonimitāte. Pateicoties tai, daudzi varbūt izliekas vai pat melo. Bet tieši tādēļ viņi arī izvēlas e – pastu, lai noņemtu ilgi valkāto masku un atklātu, kādi viņi ir īstenībā, vai arī, kādi vēlētos būt reālajā dzīvē. Es atklāti pateikšu, ka dzīvē esmu tāda pati, kā sevi pasniedzu «uz papīra». Varbūt virtuālajā dzīvē varu atļauties būt nedaudz trakulīgāka un bezkaunīgāka nekā reālajā.
Kārumnieks vienmēr paliks tikai virtuālais mīļākais. Nevēlos sastapt viņu aci pret aci. Tur arī slēpjas intriga, ka nezinu, kā izskatās, kā uzvedas mans e – pasta draugs, tāpat arī mūžam noslēpumā paliks, kādi ir viņa žesti, sejas vaibsti… Es spriežu tikai pēc apraksta un pieļauju, ka viņš ir izskatīgs. Es to jūtu. Dažreiz, ja vēstuļu draugu starpā izveidojas patiešām tuvas un uzticamas attiecības, viņi apmainās fotogrāfijām.
Virtuālā seksa piekritējiem nemaz nav jābūt māksliniekiem vai pat rakstniekiem. Katrs vienkārši raksta, ko jūt, nevis domā, kā būtu literāri pareizi. Virtuālais partneris neko nenotušē, lietas sauc īstajos vārdos. Varbūt cilvēkam vajadzīga papildu drosmes deva, lai vispār kaut ko tādu uzsāktu. Kaut arī anonīmi, bet dažam skaļiem vārdiem pateikt savas vēlmes nav viegli. Man tas ir izdevies un iepaticies, iesaku pamēģināt arī citiem.
Fragments no Kārumnieka e – vēstules Zemenītei
Ārā ir rudens… Gaiss tā smaržo pēc rudens, pēc tām tumšajām, mitrajām naktīm, kad bezgala garajos randiņos skūpstītas meitenes… Dzeltenas lapas, saules gaisma kokos… Tie izskatās kā apzeltīti uz zilo debesu fona. Mēs esam mežā. Zem kājām vecās un jaunās lapas, virs mums saule rotaļājas koku lapās, metot daudzveidīgas krāsas pār mūsu sakarsušajiem ķermeņiem… Mēs guļam uz zemes lapās un sūnās. Visapkārt smaržo pēc zemes trūdiem, Tavas sakarsušās ādas un parfīma, kaisles…
Pastaiga pārauga skūpstos, skūpsti – glāstos, kad klusā, saulainā piekalnē apsēdušies, nometām drēbes, norāvām tās nost kā čūska veco ādu, jo tā traucē…
Skūpstu Tavu lapām aplipušo ķermeni. Tu esi kļuvusi par rudens daļu. Tavi sarkanie lakotie nagi mirdz kā vēl nelasītas, gatavas meža ogas. Plūcu tās ar lūpām. Tu elso, sasprindzinājums aug… Mūsu ķermeņi cieši savijas kopā, tos rotā saules zaķīši. Kļūstam par vienu veselu baudas alkstošu būtni.
Liekas, ka uzšaujamies gaisā zilajās rudens debesīs kā svētku salūts. Viss acīs ņirb, mēs lidojam!
Abi esam aplipuši ar sūnām, zemes pikucīšiem, lapām… Blakus mētājas sen nomestās nevajadzīgās drēbes. Guļam piesaulē kaili divi laimīgi rudens bērni.
