No 2001. gada 11. septembra līdz 2002. gada 23. oktobrim pagājis tikai nedaudz vairāk par gadu. Tas, izrādās, ir pietiekams laiks, lai mēs atkal varētu runāt par terorismu kā par jaunā gadu tūkstoša galveno sērgu.
No 2001. gada 11. septembra līdz 2002. gada 23. oktobrim pagājis tikai nedaudz vairāk par gadu. Tas, izrādās, ir pietiekams laiks, lai mēs atkal varētu runāt par terorismu kā par jaunā gadu tūkstoša galveno sērgu. Domājams, ka 23. oktobris un 11. septembris ieies vēsturē kā datumi, kuros notika tas, par ko līdz šim bija aizdomājušies tikai Holivudas filmu scenāristi.
Tieši 23. oktobra vakarā aptuveni 50 čečenu teroristu grupa iebruka kādā Maskavas teātra ēkā trīs kvartālu attālumā no Kremļa, sagrābjot par ķīlniekiem vairāk nekā 500 cilvēku. Kā izrādās, šī operācija bija rūpīgi plānota un gatavota kādā no starptautiskā terorisma centriem. Tādēļ varam būt pārliecināti, ka visi teroristi (puse no viņiem ir sievietes) ir kā profesionāli, tā psiholoģiski sagatavoti un, pēc viņu pašu vārdiem, ir gatavi mirt idejas vārdā. Operāciju vada kāds Movsars Barajevs, kura vārds līdz šim nebija plaši zināms, taču koordinē neoficiālais čečenu neatkarības kustības līderis Aslans Moshadovs, kas ierakstā arābu televīzijai vēl pirms šā notikuma paziņojis, ka tiek plānota operācija, kas radikāli mainīs situāciju Čečenijā.
Teroristu galvenā prasība ir izvest karaspēku no Čečenijas, tam Krievijas valdībai atvēlot trīs dienas. Pretējā gadījumā teroristi draud uzspridzināt ēku ar visiem ķīlniekiem. Īsti gan nav skaidrs, ko čečenu separātisti vēlas panākt ar šādu prasību, jo pat gadījumā, ja Krievija piekāptos un izvestu karaspēku, ir vairāk nekā skaidrs, ka nākamajā dienā pēc konflikta noregulējuma militāristi ar dubultu naidu atkal atgrieztos Groznijā un turpinātu tā sauktās «tīrīšanas operācijas». Arī starptautiskās sabiedrības iebildumi diezin vai palīdzētu. Ir gan noskaidrojies, ka V.Putins pat negrasās pildīt teroristu prasības, taču nav skaidrs, kāda būs viņa pozīcija gadījumā, ja teroristi sāks izrēķināties ar ķīlniekiem. Oficiālā Maskavas nostāja ir visai neskaidra, jo ar teroristiem pārrunas vada dažādu varas struktūru pārstāvji, kas nekādus lēmumus nepieņem. Katrā ziņā pēc teorijas teroristu prasībām piekāpties nedrīkst, jo tas radītu nevēlamus precedentus, ka atsevišķas problēmas iespējams risināt arī šādi. Nedrīkst arī ieņemt ēku triecienā, jo tas prasītu pārāk daudz upuru, ņemot vērā to, ka visa celtne ir mīnēta. Šo faktu apliecina arī atbrīvotie ķīlnieki.
Patiesībā konflikts būs nopietns pārbaudījums kā prezidentam Putinam, tā arī viņa vadītajai valdībai, kuras politika Čečenijas jautājumā bija nesatricināmi stūrgalvīga. Īpaši jūtams tas bija pēc 11. septembra teroraktiem, kad pirmo reizi cilvēces vēsturē visas pasaules uzmanība tika pievērsta terorisma draudiem un civilizētā pasaule apzinājās, ka neviens nav pasargāts. Apķērīgie krievu diplomāti izmantoja šo situāciju un savas militārās aktivitātes Čečenijā definēja kā karu pret terorismu, lai nevajadzētu taisnoties starptautiskās sabiedrības priekšā. Un, lai cik arī tas dīvaini būtu, visi tam noticēja vai vismaz izlikās, ka notic. Krievu propagandas mašīna nostrādāja perfekti, jo patiesībā jau neviens tā arī īsti nezināja, kas notiek šajā Kaukāza valstī, īpaši pēc tam, kad karš Čečenijā tika pārkristīts par pretterorisma operāciju. Putina administrācija pat ziņoja, ka atlikuši vairs tikai daži bandītu grupējumi, kurus drīz izdosies iznīcināt, un konflikts tiks noregulēts. Tomēr izrādās, ka nebūt viss vēl nav galā, ne velti terorisms ir kļuvis gluži vai par modes lietu, kā ekstrēmistiem risināt savas problēmas. Laikam jau nevienam nav jāskaidro, ka tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā pievērst plašāku uzmanību. Nav arī jāskaidro, ka terorisma pamatā ir agresīvā lielvalstu politika, kas nu jau kādu laiku mūsdienīgi tiek saukta par karu pret terorismu. Agresija rada agresiju, un tas ir neatgriezeniski, tieši tādēļ atļaušos apšaubīt, vai terorisms ir labākais veids, kā piesaistīt uzmanību militārajam konfliktam Čečenijā. Katrā ziņā pavisam skaidrs ir tas, ka bez vienas vai otras puses asinsizliešanas šis konflikts nebeigsies, tādēļ atliek cerēt uz Krievijas varas iestāžu veselo saprātu, lai teroristu ieņemtā teātra ēka nepārvērstos par asiņainu gruvešu kaudzi.
